Kazhes pierakstu burtnīca

Sevišķi liels Apdaika daiļrades pazinējs es neesmu - līdz šim lasīts vienīgi pirmais "Truša" sērijas romāns (neko daudz no tā neatceros, bet bija diezgan labs, tā vismaz atceros) un "Ģertrūde un Klaudijs" (gana labs, bet ne izcils). Īsti nevaru saprast, cik augstu viņa darbu vidū kotējas "Kentaurs", bet ja jau tam gadījās nokļūt manās rokās, nācās vien to izlasīt.

Šis romāns stāsta par kādu skolotāju vārdā Džordžs Koldvels un viņa dēlu Pīteru. Īsumā varētu sižetu atstāstīt sekojoši - nedz vienam, nedz otram dzīvē sevišķi nesokas. Cik saprotu, šī grāmata ir pamatīgi balstīta uz grieķu mītiem, kur Džordžs Koldvels ir centaurs Hīrons, Pīters ir Prometejs, automehāniķis ir Heifests un tā tālāk. Apdaiks šo pieeju esot pārņēmis no Džoisa "Ulisa" (kas, manuprāt, varētu pretendēt uz 20.gadsimta pārvērtētākās grāmatas statusu, lai gan patiesībā tas ir ļoti labs - bet ne tuvu ne tik fenomenāls, kā to parasti pasniedz), bet viņa realizācija mani kaut kā pavisam nepārliecināja. Es, protams, ļoti labi saprotu pieeju - izmantot mitoloģiskus elementus, lai romānā iesaistītu pārdabisko, vienlaikus to sasaistot ar pelēko un triviālo, taču šajā konkrētajā gadījumā gala rezultāts mani nepārliecina par savas garšas kvalitatīvo pusi. Proti, šī grāmata man vismaz rādās esam stipri garlaicīga un bezmērķīga, ar sastieptu stāstījumu, kurā patiesībā nekā diži stāstāma nav. Protams, literatūrzinātniekiem un vēsturniekiem "Kentaurs" varētu pavērt plašu darba lauku pētīšanai un analīzei, bet tas nenozīmē, ka šī grāmata būtu laba. Es pat neizslēgtu, ka Apdaikam patiešām bija nopietna "fiška", šo grāmatu rakstot, taču problēma ir tajā, ka "Kentaura" gadījumā man ir gluži vienalga, ko autors ir gribējis ar šo grāmatu pateikt, ja veids, kādā viņš to pasaka, man šķiet simtprocentīgi garlaicīgs un neaktuāls.