Rock Island

Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.

Lai varētu novērtēt šo ierakstu, principā pietiek noklausīties ievadošo "Kissing Willie". Nepietiek ar to, ka šī dziesma izceļas ar ļoti smalku lirisko pieeju - latviski to varētu tulkot kā "Viņa bučo čibriku", arī muzikāli tā atbilst sliktākajām astoņdesmito gadu pūdeļroka tradīcijām. Vienīgais "tulliskais" elements šajā dziesmā ir neiztrūkstošā flauta, taču uz šo laiku arī tā ir pārvērtusies par sava veida sintezatoru - ne miņas vairs nav no Andersona patiešām izcilajām flautas pasāžām, astoņdesmito gadu beigās tā dziesmās parādās tikai tāpēc, ka tādai tur ir jābūt un punkts. Noņem flautu un tu droši vien vispār vairs nevarēsi atšķirt "Rock Island" perioda Jethro Tull no tās pašas ēras Bon Jovi, Aerosmith un citām ne mazāk skumjām apvienībām. Kaut kādas emocijas atsevišķās šī ieraksta dziesmās atrast var - kaut vai "Another Christmas Song" gadījumā - taču problēma ir tajā, ka tas viss izklausās samāksloti un neoriģināli. Agrākos laikos Jethro Tull līdz šādam līmenim noteikti nenolaistos un man personīgi būtu kauns šo albumu turēt vienā plauktā ar viņu septiņdesmito gadu albumiem - pat mazāk izcilajiem no tiem.
2009-03-16
4.0
comments powered by Disqus