Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā neesmu īsti drošs, ka šo filmu atbilstoši manis paša noteiktajiem principiem varu pieskaitīt pie Malaizijas kino, jo reāli 1962.gadā Malaizija vēl nebija kļuvusi par neatkarīgu valsti (turklāt - tieši šāda nosaukuma), taču uzskatīt to par Singapūras filmu (kā to definē IMDb) nešķiet pareizi - it īpaši ievērojot to, ka P.Ramlee tiek uzskatīts par izcilāko Malaizijas kino personību, un arī Wikipedia šo filmu definē kā Malaizijas kino produktu. Un vispār - pārmērīgs formālisms ne pie kā laba nenoved.

Skatījos filmu trīs piegājienos, un ne tāpēc, ka tā būtu tik ļoti gara (precīzi 2 stundas), bet tāpēc ka šī nav no tām filmām, ko obligāti gribas noskatīties uzreiz. Faktiski par kino mākslu Malaizijā iespaidu tā radīja visnotaļ negatīvu - ja jau šo filmu pie viņiem uzskata par šedevru, kādas tad ir viņu "standarta" filmas? Tātad neliela informācija par pašu P.Ramlee - Malaizijā viņš tiek praktiski deificēts, jo bija zināms kā pārākais multimākslinieks - dziedātājs, dziesmu autors, aktieris, režisors, pārākais skaistulis (pēc turienes kritērijiem) un vēl arī nomira jauns (44 gadu vecumā). Arī šajā filmā Ramlee dara visas sev raksturīgās lietas - spēlē galveno lomu, režisē un vēl arī dzied. Līdz ar to automātiski viņu var pieskaitīt vienai no divām nometnēm - Orsona Vellsa vai Edvarda Vuda. Un es personīgi droši vien viņu tuvinātu drīzāk Eda Vuda kino "mākslas" līmenim. Plus vēl viena neizbēgama asociācija "Ibu Mertuaku" sakarā man radās ar Elvisu Presliju. Faktiski to var nosaukt par Malaizijas variāciju par tēmu "Elvis movie" - tikai Elvisa lomu šeit spēlē P. Ramlee.

Vai man vajadzētu atstāstīt filmas sižetu? Lai nu būtu, ka jā. Tātad Kasims Salemats (Ramlee) ir ļoti talantīgs un populārs dziedātājs - saksofonists. Viņā ieskatās bagātā mātes meita Sabaria, un arī Kasims viņu iemīl, taču Sabarias valdonīgā māte negrib, lai viņas meita apprec kaut kādu paklīdeni mūziķi, bet gan pienācīgas profesijas vīrieti - ārstu Išmadi (mani allaž ir fascinējusi šajā Āzijas pusē izplatītā teorija, ka ir divas vērtīgas profesijas - ārsts un inženieris). Tomēr Sabaria mīl Kasimu Salematu, un tad nu viņi apprecas, bet māte Sabariu padzen no mājas un atņem uzturu. Vispār jau jaunā ģimene varētu dzīvot pārtikusi, jo Kasims Salemats, kā zināms, ir populārs mūziķis, taču Sabaria viņam neļauj muzicēt, jo tādā gadījumā viņas māte nekad meitai nepiedošot, un tad nu šis strādā stroikā, Sabaria paliek stāvoklī, viņu no vīra savāc māte un vēlāk šim paziņo, ka Sabaria ir mirusi. Taču patiesībā viņa, protams, ir dzīva, un pēc kāda laika kļūst par doktora Išmadi sievu, un kopīgi ar to audzina Kasima Salemata dēlu. Tikām pats Kasims Salemats augu dienu raud par mirušo sievu, kamēr kļūst akls. Tad pēc diviem gadiem viņu beidzot izliek no dzīvokļa, par kuru viņš, protams, nav maksājis, un viņš kā bomzis klīst pa pasauli, līdz viņu uzņem pie sevis bagāta sieviete, kuras meita visu laiku raud zaudētā vīra dēļ. Šķiet, ka esmu aizrāvies ar aprakstu - un esmu ticis vēl tikai līdz filmas vidum. Katrā gadījumā šī filma, kas sākas kā stulba komēdija (un man ar to atgādināja "Es mīlu jūsu meitu" - tikai vēl nedaudz stulbāku), ātri vien pāraug tikpat stulbā drāmā, kuras vienīgie kaut cik normālie fragmenti ir tie, kuros tiek spēlēts saksofons. Viss pārējais - pilnīgs vāks. Aktierspēle, dialogi, attēls, skaņa, montāža - viss te ir tik tizls, cik vien iespējams. Salīdzinoši vēl nesen skatītā "Heremakono" bija kino šedevrs - tur vismaz nevarēja runāt par pārmērīgu banalitāti un filma bija skaisti uzfilmēta, bet šeit - oh my god!