Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.

Pat ja tu neesi sevišķs Bovija daiļrades pazinējs, viena dziesma no šī albuma tev visticamākais sveša nebūs. Zini to skaņdarbu ar tādu diezgan dorkisko sintezatora ritmu, kura piedziedājums ir sekojošs:
"Ashes to ashes, funk to funky
We know major toms a junkie
Strung out in heavens high
Hitting an all-time low"
, turklāt šīs dziesmas pozitīvākais elements ir tajā, ka tās "āķi" ir meklējami ne vien piedziedājumos, bet arī panti ir riktīgi labi. Vispār jau vismaz sākotnēji sadarbības ar Braienu Īno Deividam Bovijam sliktas sekas nenesa - 1980.gadā viņam bija pietiekami daudz muzikālu (un ne tikai ideju), lai "Scary Monsters" padarītu par klausāmu un atmiņā paliekošu ierakstu - te tu atradīsi gan tipiskus new wave ritmiņus, gan japāņu valodā runājošu sievieti (ievadošajā un stipri vien lieliskajā "It`s no game (part 1)", gan vokālu tempa paātrinājumus, gan praktiski vai blēšanu paša Bovija izpildījumā. Vispār jau sajūsmā par šo ierakstu es būt nevaru - ja ievēro, ka man ne pārāk patīk gan Bovijs, gan jaunais vilnis. Nav jau slikti, bet... kaut kā pārāk gīkaina šāda mūzika man šķiet.