Skola
Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.
Tātad "Skola". Šajā stāstu krājumā, kas, starp citu, var lepoties ar perfektu noformējumu (galvenā odziņa, protams, ir tajā iekļautā pastkartīte) un skolai ļoti labi raksturīgu struktūru - ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kopumā ir veseli 16 stāsti, kas stāsta par dažādiem skolas dzīves aspektiem, lielākoties ar astoņdesmito gadu otro pusi saistītiem. Es gan, protams, esmu nedaudz par jaunu, lai no paša pieredzes varētu spriest par skolas dzīvi tai laikā (kā nekā esmu apaļus 10 gadus jaunāks par grāmatas autoru), taču daudz kas tik ātri jau nemaz nemainījās un tāpat daudz ko, ko neesmu pats pieredzējis, var teikt, ka jūtu ar tādu kā "kolektīvo atmiņu", līdz ar to uztvert šo stāstu detaļas nepietiekams informētības līmenis man noteikti netraucēja.
Bankovska stāstu varonis lielākoties ir vairāk vai mazāk viens un tas pats skolēna veids - viens no apceltajiem un nepietiekamās fiziskās attīstības dēļ pazemotajiem zēniem, kas gan arī pats faktiski nav nekāds zelta gabaliņš. Viņš nevar tik ātri kā citi noskriet krosu, viņam nav sevišķas piekrišanas pie pretējā dzimuma, un pats galvenais - viņš nav arī sevišķi turīgs, viņam nav to visu "kruto" lietu, kas ir viņa veiksmīgākajiem klasesbiedriem. Var pieņemt, ka arī Bankovska lasītājs visbiežāk pārstāv vairāk vai mazāk to pašu bijušo skolēnu kategoriju - nebūs jau tā, ka bijušie "bullies" kļūst parasti par lieliem grāmatu cienītājiem, līdz ar to šāda pieeja jau pēc idejas nevar nenostrādāt, un varu nekaunoties (vai kaunoties - kā vēlies) teikt, ka pietiekoši daudz kas šajos stāstos man arī ir gana labi pazīstams, un līdz ar to šī grāmata lielā mērā uzdzina atmiņas par šo un to, par to Bankovskim paldies. Un sākas grāmata patiešām veiksmīgi - tās pirmie stāsti "Pagarinātas dienas grupa", "Rudens kross", "Motociklu vasara", "Sieri" patiešām ļoti labi atspoguļo tās dienas, par kurām (lai arī no cita aspekta) raksta arī Rudaks "Rokupācijā", par biešu talku (nosaukumu neatceros). Taču pamazām jūt, ka autoram pulvera visai grāmatai īsti nav pieticis, un tad sākas gan atkārtošanās, gan ieslīgšana tēmās, kurās, manuprāt, viņam ieslīgt nevajadzēja. Faktiski viss arvien lielākā grīstē iet, jo vairāk Bankovskis šajā grāmatā pievēršas seksualitātes jautājumiem - kuri gan visbiežāk aprobežojas ar dažādiem masturbēšanas "piedzīvojumiem", kuru apraksti nav nedz sevišķi spilgti, nedz, manuprāt, jebko raksturojoši. Un man vismaz šķiet, ka ar šīm tēmām autors mēģina kaut ko pierādīt, ka viņš spēj rakstīt "aktuāli" un laika garam (Zeitgeist reference) atbilstoši, bet sanāk tas viss kaut kā samocīti un brīžiem arī truli, zemāko punktu sasniedzot grāmatas nobeigumā. Savdabīgs ir stāsts "Baltijas ceļš", kurā Bankovskis uz šo patiešām fenomenālo notikumu raugās neieinteresētu sveštautiešu acīm (neapgalvoju, ka šis stāsts ir tieši labs - tieši savdabīgs man šķiet šeit precīzāks vārds), lai gan tas ne īpaši iederas grāmatas struktūrā, jo strikti ņemot ar skolu tam ir maza saistība. Patiesībā man tīri labi patika arī grāmatā iekļautais meta-stāsts par drogām, kura daļa ir tā rakstīšanas process. Tomēr kā jau minēju, otrā puse diezgan izteikti novelk uz leju manu spriedumu par šo grāmatu, attēlotās bildes kļūst blāvākas un mazāk emociju raisošas.
Nobeigums. Sevišķas atklāsmes no "Skolas" es neguvu - lai arī uzrakstīta tā kopumā ir labi, līdz izcilai grāmatai tai ir ļoti tāls ceļš ejams, tomēr es neizslēdzu, ka šī grāmata varētu kļūt par rosinātāju manai vēlmei turpmāk izlasīt vēl kādu Bankovska grāmatu (vai vismaz vēl kaut ko no LV rakstnieku svaigākajiem veikumiem), un par to paldies Paulam Bankovskim.
Tātad "Skola". Šajā stāstu krājumā, kas, starp citu, var lepoties ar perfektu noformējumu (galvenā odziņa, protams, ir tajā iekļautā pastkartīte) un skolai ļoti labi raksturīgu struktūru - ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, kopumā ir veseli 16 stāsti, kas stāsta par dažādiem skolas dzīves aspektiem, lielākoties ar astoņdesmito gadu otro pusi saistītiem. Es gan, protams, esmu nedaudz par jaunu, lai no paša pieredzes varētu spriest par skolas dzīvi tai laikā (kā nekā esmu apaļus 10 gadus jaunāks par grāmatas autoru), taču daudz kas tik ātri jau nemaz nemainījās un tāpat daudz ko, ko neesmu pats pieredzējis, var teikt, ka jūtu ar tādu kā "kolektīvo atmiņu", līdz ar to uztvert šo stāstu detaļas nepietiekams informētības līmenis man noteikti netraucēja.
Bankovska stāstu varonis lielākoties ir vairāk vai mazāk viens un tas pats skolēna veids - viens no apceltajiem un nepietiekamās fiziskās attīstības dēļ pazemotajiem zēniem, kas gan arī pats faktiski nav nekāds zelta gabaliņš. Viņš nevar tik ātri kā citi noskriet krosu, viņam nav sevišķas piekrišanas pie pretējā dzimuma, un pats galvenais - viņš nav arī sevišķi turīgs, viņam nav to visu "kruto" lietu, kas ir viņa veiksmīgākajiem klasesbiedriem. Var pieņemt, ka arī Bankovska lasītājs visbiežāk pārstāv vairāk vai mazāk to pašu bijušo skolēnu kategoriju - nebūs jau tā, ka bijušie "bullies" kļūst parasti par lieliem grāmatu cienītājiem, līdz ar to šāda pieeja jau pēc idejas nevar nenostrādāt, un varu nekaunoties (vai kaunoties - kā vēlies) teikt, ka pietiekoši daudz kas šajos stāstos man arī ir gana labi pazīstams, un līdz ar to šī grāmata lielā mērā uzdzina atmiņas par šo un to, par to Bankovskim paldies. Un sākas grāmata patiešām veiksmīgi - tās pirmie stāsti "Pagarinātas dienas grupa", "Rudens kross", "Motociklu vasara", "Sieri" patiešām ļoti labi atspoguļo tās dienas, par kurām (lai arī no cita aspekta) raksta arī Rudaks "Rokupācijā", par biešu talku (nosaukumu neatceros). Taču pamazām jūt, ka autoram pulvera visai grāmatai īsti nav pieticis, un tad sākas gan atkārtošanās, gan ieslīgšana tēmās, kurās, manuprāt, viņam ieslīgt nevajadzēja. Faktiski viss arvien lielākā grīstē iet, jo vairāk Bankovskis šajā grāmatā pievēršas seksualitātes jautājumiem - kuri gan visbiežāk aprobežojas ar dažādiem masturbēšanas "piedzīvojumiem", kuru apraksti nav nedz sevišķi spilgti, nedz, manuprāt, jebko raksturojoši. Un man vismaz šķiet, ka ar šīm tēmām autors mēģina kaut ko pierādīt, ka viņš spēj rakstīt "aktuāli" un laika garam (Zeitgeist reference) atbilstoši, bet sanāk tas viss kaut kā samocīti un brīžiem arī truli, zemāko punktu sasniedzot grāmatas nobeigumā. Savdabīgs ir stāsts "Baltijas ceļš", kurā Bankovskis uz šo patiešām fenomenālo notikumu raugās neieinteresētu sveštautiešu acīm (neapgalvoju, ka šis stāsts ir tieši labs - tieši savdabīgs man šķiet šeit precīzāks vārds), lai gan tas ne īpaši iederas grāmatas struktūrā, jo strikti ņemot ar skolu tam ir maza saistība. Patiesībā man tīri labi patika arī grāmatā iekļautais meta-stāsts par drogām, kura daļa ir tā rakstīšanas process. Tomēr kā jau minēju, otrā puse diezgan izteikti novelk uz leju manu spriedumu par šo grāmatu, attēlotās bildes kļūst blāvākas un mazāk emociju raisošas.
Nobeigums. Sevišķas atklāsmes no "Skolas" es neguvu - lai arī uzrakstīta tā kopumā ir labi, līdz izcilai grāmatai tai ir ļoti tāls ceļš ejams, tomēr es neizslēdzu, ka šī grāmata varētu kļūt par rosinātāju manai vēlmei turpmāk izlasīt vēl kādu Bankovska grāmatu (vai vismaz vēl kaut ko no LV rakstnieku svaigākajiem veikumiem), un par to paldies Paulam Bankovskim.
2009-03-17
comments powered by Disqus