Kazhes pierakstu burtnīca

Slovēņu filma "Odgrobadogroba" jeb "Gravehopping" neizrādījās gluži tāda, kā es to biju domājis. Pēc apraksta es biju gaidījis no tās traku melno komēdiju Emira Kusturicas gaumē, taču praksē tā izrādījās ievērojami rāmāka un klusāka. Lai gan par to rāmumu vēl var pastrīdēties. Tās darbība norisinās kādā ciematā (vai mazpilsētā), un galvenais filmas varonis ir vīrs, kura profesija ir teikt bēru runas. Un kā var spriest pēc filmas, par spīti no šīs apdzīvotās vietas nelielajam izmēram, darba šim vīram netrūkst. Jau viņš pats ir gana kolorīts tipāžs, bet cilvēki viņam apkārt lielākoties ir vēl īpatnējāki. Piemēram, viņa māsa, kurai ir visai īpatnējas attiecības ar viņas vīru - kruto jākli. Vai viņa otra māsa, kura ir nedaudz garīgi atpalikusi. Un viņa tēvs, kas vairākus pēdējos gadus kopš savas sievas nāves to vien dara, kā mēģina uztaisīt pašnāvību, bet katru reizi neveiksmīgi. Kaimiņš, kur guļ ar atpalikušo māsu un cauru dienu "tjūnē" savu mūžveco vabolītes izmēra auto. Vēl viens kaimiņš, kurš lien mucā, lai uzstādītu jaunu personīgo rekordu atrodoties zem ūdens. Jauna sieviete, kurai ir noslieces uz mazohismu un īpatnējas attiecības ar pašas tēvu. Tā varētu arī turpināt.

Pēc apraksta droši vien izskatās, ka šī tomēr ir filma Emira Kusturicas gaumē. Turklāt es vēl nepieminēju, ka filmā notiek vesela kaudze bēru, dažas no tām - visai ekstravagantas (nemaz nerunājot par galvenā varoņa runām tajā), filmā ir arī dzeršana un populāru estrādes dziesmu atskaņojumi kāzu un bēru orķestra izpildījumā. Bet filmas temps nepavisam nav Kusturicas gaumē. Faktiski "Odgrobadogroba" varētu būt filma, kuru uztaisījis Kusturica, iepriekš sarijies zirgu trankvilizatorus. Proti - tas ir tas pats ārprāts, tikai trīs vai četras reizes lēnāks. Ar ļoti nesteidzīgiem kadrējumiem, diezgan saraustītu (apzināti) montāžu un vertikāliem panorāmas skatiem. Es neteiktu gluži, ka man šī filma ļoti patika, bet tā noteikti bija noskatīšanās vērta un pietiekami savdabīga. Un tai bija raksturīgs viens elements, kā man tradicionāli pietrūkst latviešu filmās - lai arī es saprotu, ka filma nav taisīta par lielu naudu, to skatoties tu to nejūti - nav tās teātra sajūtas un neveiklības operatora darbā, nemaz nerunājot par aktieriem, kuri kaut kāda iemesla dēļ spēj būt pārliecinoši, lai gan arī viņiem visticamākais, gluži tāpat kā mūsmājās, nav tā kino pieredze nekāda gigantiskā. Vispār tieši vizuāli filma ir ļoti spēcīga - estētiskā pusei tai ir nostrādāta perfekti, un arī humors (kura gan nav daudz) ir labs. Var teikt, ka tā ir tipiska bijušās Dienvidslāvijas filma, bet tas šajā gadījumā nav trūkums, jo kino taisīt viņi tajā reģionā nenoliedzami prot.