Paranoid

Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.

Jau tas vien, ka šajā platē atrodamas divas teju vai slavenākās šīs grupas dziesmas, liek domāt, ka "Paranoid" nav gluži trešās šķiras ieraksts. Turklāt tas ir arī pietiekami daudzveidīgs, pat abi galvenie grāvēji - "Paranoid" un "Iron Man" ir pilnīgi atšķirīgu pieeju radīti. Kamēr otrā ir visai tradicionāla BS "ļaunā" stila dziesma - lēna, postapokaliptiska un smaga kā pats Dzelzs cilvēks (ja kas - tās klātbūtne "Iron Man" filmas beigu titros vismaz par puspunktu pacēla attiecīgo filmu manās acīs), "Paranoid" parāda pavisam citu Black Sabbath, un tuvinās tam metāla novirzienam, kuru gadus desmit vēlāk popularizēja "Judas Priest".

Patiesībā Black Sabbath izaugsmi var just jau no šī albuma pirmajām taktīm - ierakstu ievadošais "Luke`s Wall (War Pigs)" varbūt var lepoties ar visai trulu pretkara tēmai veltītu tekstu, bet dziesmas spēku noliegt būtu vienkārši stulbi - turklāt šeit Iommi vienlīdz labi rifo un solo, sarūpējot vēl vienu ļoti klasisku BS skaņdarbu. Un tad vēl "Fairies Wear Boots" - šī dziesma no manis simpātijas saņem jau par savu nosaukumu vien (kas attiecībā uz Batlera veikumiem ir retums). Un vai "Electric Funeral" un "Hand of Doom" nebūtu nākušas no vislabākajiem metāla apcirkņiem? Nav šaubu arī par to, kas ir šī ieraksta dīvainākā kompozīcija - šis gods neapšaubāmi pienākas "Planet Caravan", kura ne mazākajā mērā neizklausās pēc tāda Black Sabbath, kādu mēs to esam pieraduši dzirdēt - tā ir viegla ekskursija džeza pasaulē, kaut kas it kā pilnīgi svešs tādai tumsas pielūdzēju apvienībai kā "Black Sabbath", bet kaut kāda iemesla dēļ tā šajā albumā iederas ļoti pat labi. "Rat Salad", protams, ir tikai bungu solo, kas nav ne tuvu tik iespaidīgs kā analoģiska perioda izcilāko bundzinieku veikumi, bet tam ir viena liela priekšrocība - tas ir tikai knapi minūti ilgs, tā ka ir skaidrs, ka Vords lieliski apzinājās, ka viņš nebija nedz Bonems, nedz Beikers.

Neapšaubāmi viens no labākajiem BS veikumiem, ja ne pats labākais.
2009-03-19
8.5
comments powered by Disqus