Kazhes pierakstu burtnīca

Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.

Es labprāt tam visam piekristu, bet kaut kā man šodien nepavisam nav noskaņojuma slavinoši izteikties par šo albumu. Vai nu tas tāpēc, ka man sāp galva, vai kas cits, bet šis ieraksts mani kaut kā nedaudz kaitina. Un tas it īpaši attiecas uz tā pirmo pusi - cik slimi tas lai arī neizklausītos, bet man labāk patīk Īno dziesmas plates otrajā pusē. Un man nekad nav paticis ambients. Nē, nav jau tās pirmās puses dziesmas sliktas - es varētu droši vien uzskaitīt veselu virkni iemeslu, kāpēc tās ir labas, un Fripa ģitārspēle ir viens no galvenajiem iemesliem, Īno "production" darbs arī līmenī. Bet es varu sastiepties un saliekties, nepatīk man šis ieraksts. Un domāju, ka tur pie vainas ir kas vairāk kā galvassāpes. Tomēr, ja man labāk tīk klausīties teiksim "Neukoln" nekā "Joe The Lion", jāsecina, ka vai nu manī pēkšņi ir parādījušās kaut kādas simpātijas pret ambientu (nevēlos īsti noskaidrot, vai tā ir vai nav), vai arī manī ir parādījušās kaut kādas spēcīgas antipātijas pret Boviju. Varbūt es gluži vienkārši labāk spēju pieņemt viņa glamrock personu, nekā viņu kā muzikālu eksperimentu dalībnieku. Saki vai nesaki, bet viņa balss ir brīžiem diezgan kaitinoša. Varbūt ne gluži Džona Andersona kaitinošuma pakāpē, bet arī ne perfekti baudāma. Es spēju TICĒT, ka šis ieraksts ir labs, novatorisks, pilns ar oriģinālām kompozīcijām un tā tālāk, bet es nespēju to MĪLĒT un īstenībā es arī nevēlos to mīlēt.