Vispār jau tas ir smieklīgi - Dženisa ir TIK ievērojama dziedātāja, pārākā sešdesmito gadu ikona, bet viņas atstātais muzikālais mantojums ir tik šaurs, cik vien iespējams. Salīdzinoši Hendrikss paspēja ierakstīt nesalīdzināmi vairāk, nemaz nerunājot par Džimu Morisonu. Un vēl no visiem viņas albumiem, tikai viens ir patiešām "essential" - protams, tas ir "Cheap Thrills", kamēr visos pārējos ir atrodami acīmredzami trūkumi. Kaut šis pats "Kozmic Blues" - jā, es varu atzīt, ka Dženisa šeit ir vienkārši fenomenālā formā, bet dziesmas... kur te, sasodīts ir rokmūzika? Pārāk bieži un pārāk daudz te ieskanas soulmūzikas notis, bet Dženisa tomēr ir un paliek ievērojama kā rokmūzikas dziedātāja, un meklēt šajā platē jaunu "Ball and Chain" ir lieki, un tas ir skumji. Vispār ģitārskaņu šeit ir ļoti maz, daudz lielāks uzsvars ir uz pūšamajiem instrumentiem, un, protams, pašu Dženisas balsi. Cik šajā ierakstā ir tādu īstu "guitar based" dziesmu? Ja nemaldos - nevienas. Ir dziesmas, kuras ir mežonīgākas - tādas kā "Dear Landlord", bet lielākoties tās ir lēnas, dvēseliskas un ne pārāk aizraujošas, un balstās viss šis ieraksts tikai un vienīgi uz Dženisas personības - ja tā nebūtu VIŅA, kas šeit dzied, šo albumu noteikti nebūtu vērts klausīties. Protams, ļoti jauki, ka viņa izpilda Bee Gees "To Love Somebody" šajā ierakstā, bet... manai gaumei tā ir pārāk izteikta soulmūzika, gandrīz jau Aretas Franklinas lauciņā, bet man kā godīgam rokmūzikas cienītājam kaut kas tāds sevišķi pie sirds neiet. Nav jau slikti, bet... es gribu kaut ko vairāk.