Station to Station
Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.
Ar šo albumu Bovijs radīja savu pēdējo "poētisko varoni" - proti the Thin White Duke jeb Tievo Balto Hercogu, kura galvenās iezīmes bija tādas, ka viņš bija... balts, aristokrātisks un ar smagu noslieci uz kokaīnu. Ak vai, vai tas būtu pats Bovijs? Laikam gan. Labi, nav svarīgi. Katrā gadījumā muzikāli šis ieraksts ir ļoti viegli baudāms - tas kopumā ir daudz mazāk elektronisks kā Īno ēras albumi, un vienlaikus ne tik banāls kā, teiksim, "Young Americans". Tā ka šeit Deividam izdevās atrast ja ne gluži zelta vidusceļu, tad vismaz pietiekami labu risinājumu gan. Ieraksta centrālā kompozīcija ir tituldziesma ar stipri elektronisku ievadu un fenomenāli lipīgu piedziedājumu "The Return of the Thin White Duke". Faktiski šī dziesma ir tāda kā Bovija variācija par "disko-progroku", kura nenoskaidrotu iemeslu dēļ izrādās ļoti veiksmīga. Pa brīžam dziesma līdzinās labākajiem "Sparks" skaņdarbiem, pa brīžiem kam citam, bet katrā gadījumā tās desmit minūtes nešķiet par daudz. No citām dziesmām (kopumā ierakstā ir tikai sešas kompozīcijas) labākās ir "Golden Years" (diezgan izteikts proto-new wave) un "TVC-15", kurā Bovijs dzied par to, kā viņa draudzeni sevī iesūc televizors (faktiski tā laikam gan bija Igija Popa, nevis paša Bovija halucinācija, bet gana laba ideja anyway), un muzikāli tā ir ieraksta priecīgākā dziesma, atkal ar zināmu "jaunā viļņa" piešprici, bet ne pārmērīgu šo tēmu uzspēlēšanu. Patiesībā arī pārējās šī ieraksta dziesmas ir labas. Es, protams, neietu tik tālu, lai teiktu, ka man Bovijs ļoti patīk (nu, ok, varbūt "Ziggy Stardust" man arī tiešām ĻOTI patīk), bet "Station to Station" bez variantiem ir viens no viņa labākajiem albumiem, un viens no tiem, ko es varu klausīties bez piespiešanās.
Ar šo albumu Bovijs radīja savu pēdējo "poētisko varoni" - proti the Thin White Duke jeb Tievo Balto Hercogu, kura galvenās iezīmes bija tādas, ka viņš bija... balts, aristokrātisks un ar smagu noslieci uz kokaīnu. Ak vai, vai tas būtu pats Bovijs? Laikam gan. Labi, nav svarīgi. Katrā gadījumā muzikāli šis ieraksts ir ļoti viegli baudāms - tas kopumā ir daudz mazāk elektronisks kā Īno ēras albumi, un vienlaikus ne tik banāls kā, teiksim, "Young Americans". Tā ka šeit Deividam izdevās atrast ja ne gluži zelta vidusceļu, tad vismaz pietiekami labu risinājumu gan. Ieraksta centrālā kompozīcija ir tituldziesma ar stipri elektronisku ievadu un fenomenāli lipīgu piedziedājumu "The Return of the Thin White Duke". Faktiski šī dziesma ir tāda kā Bovija variācija par "disko-progroku", kura nenoskaidrotu iemeslu dēļ izrādās ļoti veiksmīga. Pa brīžam dziesma līdzinās labākajiem "Sparks" skaņdarbiem, pa brīžiem kam citam, bet katrā gadījumā tās desmit minūtes nešķiet par daudz. No citām dziesmām (kopumā ierakstā ir tikai sešas kompozīcijas) labākās ir "Golden Years" (diezgan izteikts proto-new wave) un "TVC-15", kurā Bovijs dzied par to, kā viņa draudzeni sevī iesūc televizors (faktiski tā laikam gan bija Igija Popa, nevis paša Bovija halucinācija, bet gana laba ideja anyway), un muzikāli tā ir ieraksta priecīgākā dziesma, atkal ar zināmu "jaunā viļņa" piešprici, bet ne pārmērīgu šo tēmu uzspēlēšanu. Patiesībā arī pārējās šī ieraksta dziesmas ir labas. Es, protams, neietu tik tālu, lai teiktu, ka man Bovijs ļoti patīk (nu, ok, varbūt "Ziggy Stardust" man arī tiešām ĻOTI patīk), bet "Station to Station" bez variantiem ir viens no viņa labākajiem albumiem, un viens no tiem, ko es varu klausīties bez piespiešanās.
2009-03-27
comments powered by Disqus