New Europe
"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.
Raksturīgā sev stilā esmu noslīdējis no tēmas. Ja, profesora Freivalda vārdiem izsakoties, man vajadzētu paskaidrot tantiņai pieturā, kas ir "Maikla Peilina jaunā Eiropa", es droši vien teiktu sekojošo:
Šī ir grāmata, kas stāsta par apmēram 60-65 gadus veca angļa iespaidiem, apceļojot aptuveni 20 valstis Eiropā, kuras līdz deviņdesmito gadu sākumam atradās aiz tā sauktā "Dzelzs priekškara" - viņa saskarsmi ar cilvēkiem, viņu stāstiem, likteņiem un šo valstu vietu jaunajā, vairāk vai mazāk vienotajā Eiropā.
Nezinu, vai tantiņa pieturā būtu ieinteresēta, bet es, protams, esmu. Raksta Peilins vienkārši, ar nelielu humora devu (kur nu bez tās), bez sevišķas moralizēšanas un gana saistoši. Kā skeptiskam jaunietim man brīžam rodas sajūta, ka attiecībā uz nākotnes perspektīvām Peilins brīžam ir pārāk optimistiski naivs, piemēram, priecājoties par Igaunijas ekonomikas straujo izaugsmi un runājot par Eiropas vienotību. Taču, no otras puses, man jau arī ir viegli 2009.gada sākumā izrādīt savu pārākumu pār apgalvojumiem, kas izteikti 2007.gadā.
Peilina attieksmi pret "padomiju", protams, grāmatā var just, un kā baltietim man ir ļoti pat pieņemama - vārds "okupācija" šeit netiek maskēts un piesegts. Bet vienlaikus tas neliedz grāmatā dot vārdu arī daudzu cilvēku viedokļiem un pamatojumiem tam, kas "tajā sistēmā" bija pozitīvs. Tāpat arī Peilins pāris vietās piemin apstākli, ka mūsu valstīs daudz labprātāk akcentē noziegumus, ko pastrādājuši "sarkanie", nekā tos, kurus - "brūnie", un ka sava tiesa manipulācijas vēstures interpretācijā šajā galā ir sastopama. Dabiskā kārtā daudz kas pārklājas ar filmām, bet ir arī epizodes, kurām televīzijas raidījumā neatlika vietas, kā arī tādas, kuras grāmatā, manuprāt, izteiktas saistošāk nekā tas bija filmu versijā. Pēdējais, starp citu, attiecas uz epizodi ar Peilinu un Mārtiņu Rītiņu, kura filmā man šķita pārāk gara un Rītiņu pašslavinoša, bet šeit viss bija izteikts kompakti un Rītiņa vārdi grāmatā skanēja pārliecinošāk un asprātīgāk nekā "dzīvē".
Kopumā grāmata sniedz diezgan daudz informācijas, arī tādas, ko no filmām nebiju uzzinājis. Viegla, saistoša un informatīva lasāmviela - manuprāt, ļoti pozitīvs raksturojums šādai grāmatai.
Raksturīgā sev stilā esmu noslīdējis no tēmas. Ja, profesora Freivalda vārdiem izsakoties, man vajadzētu paskaidrot tantiņai pieturā, kas ir "Maikla Peilina jaunā Eiropa", es droši vien teiktu sekojošo:
Šī ir grāmata, kas stāsta par apmēram 60-65 gadus veca angļa iespaidiem, apceļojot aptuveni 20 valstis Eiropā, kuras līdz deviņdesmito gadu sākumam atradās aiz tā sauktā "Dzelzs priekškara" - viņa saskarsmi ar cilvēkiem, viņu stāstiem, likteņiem un šo valstu vietu jaunajā, vairāk vai mazāk vienotajā Eiropā.
Nezinu, vai tantiņa pieturā būtu ieinteresēta, bet es, protams, esmu. Raksta Peilins vienkārši, ar nelielu humora devu (kur nu bez tās), bez sevišķas moralizēšanas un gana saistoši. Kā skeptiskam jaunietim man brīžam rodas sajūta, ka attiecībā uz nākotnes perspektīvām Peilins brīžam ir pārāk optimistiski naivs, piemēram, priecājoties par Igaunijas ekonomikas straujo izaugsmi un runājot par Eiropas vienotību. Taču, no otras puses, man jau arī ir viegli 2009.gada sākumā izrādīt savu pārākumu pār apgalvojumiem, kas izteikti 2007.gadā.
Peilina attieksmi pret "padomiju", protams, grāmatā var just, un kā baltietim man ir ļoti pat pieņemama - vārds "okupācija" šeit netiek maskēts un piesegts. Bet vienlaikus tas neliedz grāmatā dot vārdu arī daudzu cilvēku viedokļiem un pamatojumiem tam, kas "tajā sistēmā" bija pozitīvs. Tāpat arī Peilins pāris vietās piemin apstākli, ka mūsu valstīs daudz labprātāk akcentē noziegumus, ko pastrādājuši "sarkanie", nekā tos, kurus - "brūnie", un ka sava tiesa manipulācijas vēstures interpretācijā šajā galā ir sastopama. Dabiskā kārtā daudz kas pārklājas ar filmām, bet ir arī epizodes, kurām televīzijas raidījumā neatlika vietas, kā arī tādas, kuras grāmatā, manuprāt, izteiktas saistošāk nekā tas bija filmu versijā. Pēdējais, starp citu, attiecas uz epizodi ar Peilinu un Mārtiņu Rītiņu, kura filmā man šķita pārāk gara un Rītiņu pašslavinoša, bet šeit viss bija izteikts kompakti un Rītiņa vārdi grāmatā skanēja pārliecinošāk un asprātīgāk nekā "dzīvē".
Kopumā grāmata sniedz diezgan daudz informācijas, arī tādas, ko no filmām nebiju uzzinājis. Viegla, saistoša un informatīva lasāmviela - manuprāt, ļoti pozitīvs raksturojums šādai grāmatai.
2009-03-29
comments powered by Disqus