Caotica Ana
Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.
Vilties filma man nepavisam nelika. Tā stāsta par Annu - jaunu mākslinieci, kas dzīvo kādā Spānijas nostūrī alā kopā ar savu tēvu. Jā, viņa dzīvo alā. Un kāpēc ne? Turklāt vēl alā, kurā uz visām sienām viņa ir uzzīmējusi slēgtas durvis. Annas darbus ievēro mākslas mecenāte Žustīne no Francijas (viņu spēlē Šarlote Ramplinga). Žustīne piedāvā Annai pārcelties uz Madridi, kur viņa varētu dzīvot Žustīnei piederošā mājā kopā ar daudziem citiem māksliniekiem un pilnveidot savu talantu. Nedaudz padomājusi, Anna piekrīt. Madridē viņa iepazīstas ar Saīdu - berberu izcelsmes mākslinieku, ar kuru viņa sajūt īpašu tuvību. Tādu tuvību, it kā viņi būtu kopā dzīvojuši iepriekšējā dzīvē. Un tad kļūst skaidrs - ka ir arī. Anna sāk iziet regulāru hipnozes seansu sēriju, kuras gaitā izrādās, ka viņā mīt daudzas nogalinātas sievietes - nav tā īsti skaidrs, vai Annā šīs sievietes ir pārdzimušas, vai viņa ir vairāk viņu medijs ar mūsdienu pasauli. Katrā gadījumā, lai atšķetinātu Annas visai haotisko dzīvi, ir nepieciešams šajos stāstos atrast pirmsākumu.
Raksturīgi spāņu filmām, "Caotica Ana" ir tik koša, ka reizēm vai acis sāp - pelēcīgie toņi šķiet šīs valsts mākslai ir pavisam sveši. Un arī emocijas ir atklātas, tiešas un... daudz. Ne tādā ziņā, ka filma būtu visa viena vienīga klaigāšana ziepeņu stilā, bet gan tādējādi, ka cilvēki, viņu rīcība un viņu spriedumi šeit ir asi, bez kompromisiem, un arī sekas tam bieži nav nekādas priecīgās. Brīžiem šīs filmas skati kļūst atbaidoši (bet es apgalvotu, ka vienlaikus, tie tomēr ir skaisti), un varu tev pačukstēt, ka šajā filmā būs arī viena epizode ar iekakāšanu sejā, bet tai nebūs nekādas saistības nedz ar koprofīliju, nedz ar pakaļas līmeņa jokiem. Man filma patika, lika padomāt (cik banāli lai arī neizklausītos šī frāze).
Vilties filma man nepavisam nelika. Tā stāsta par Annu - jaunu mākslinieci, kas dzīvo kādā Spānijas nostūrī alā kopā ar savu tēvu. Jā, viņa dzīvo alā. Un kāpēc ne? Turklāt vēl alā, kurā uz visām sienām viņa ir uzzīmējusi slēgtas durvis. Annas darbus ievēro mākslas mecenāte Žustīne no Francijas (viņu spēlē Šarlote Ramplinga). Žustīne piedāvā Annai pārcelties uz Madridi, kur viņa varētu dzīvot Žustīnei piederošā mājā kopā ar daudziem citiem māksliniekiem un pilnveidot savu talantu. Nedaudz padomājusi, Anna piekrīt. Madridē viņa iepazīstas ar Saīdu - berberu izcelsmes mākslinieku, ar kuru viņa sajūt īpašu tuvību. Tādu tuvību, it kā viņi būtu kopā dzīvojuši iepriekšējā dzīvē. Un tad kļūst skaidrs - ka ir arī. Anna sāk iziet regulāru hipnozes seansu sēriju, kuras gaitā izrādās, ka viņā mīt daudzas nogalinātas sievietes - nav tā īsti skaidrs, vai Annā šīs sievietes ir pārdzimušas, vai viņa ir vairāk viņu medijs ar mūsdienu pasauli. Katrā gadījumā, lai atšķetinātu Annas visai haotisko dzīvi, ir nepieciešams šajos stāstos atrast pirmsākumu.
Raksturīgi spāņu filmām, "Caotica Ana" ir tik koša, ka reizēm vai acis sāp - pelēcīgie toņi šķiet šīs valsts mākslai ir pavisam sveši. Un arī emocijas ir atklātas, tiešas un... daudz. Ne tādā ziņā, ka filma būtu visa viena vienīga klaigāšana ziepeņu stilā, bet gan tādējādi, ka cilvēki, viņu rīcība un viņu spriedumi šeit ir asi, bez kompromisiem, un arī sekas tam bieži nav nekādas priecīgās. Brīžiem šīs filmas skati kļūst atbaidoši (bet es apgalvotu, ka vienlaikus, tie tomēr ir skaisti), un varu tev pačukstēt, ka šajā filmā būs arī viena epizode ar iekakāšanu sejā, bet tai nebūs nekādas saistības nedz ar koprofīliju, nedz ar pakaļas līmeņa jokiem. Man filma patika, lika padomāt (cik banāli lai arī neizklausītos šī frāze).
2009-04-02
comments powered by Disqus