Kazhes pierakstu burtnīca

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."
Nez, nez. Manuprāt, šeit visi šie elementi ir. Varbūt ne gluži ļoti aizraujoši, varbūt ne gluži tādi, kādus es tos gribētu redzēt, bet ir. Grāmata ir kādas meitenes-sievietes stāsts par viņas uzaugšanu patversmē un viņas diezgan dīvainu piedzīvojumu kopā ar kādu kara veterānu. Nezinu, vai šai grāmatai būtu nācis par labu tajā iesaistīt patversmēm raksturīgus šausmeņu elementus, bet tādā veidā, kādā gan patversmi, gan visu pārējo ataino Hokss, mani tas kaut kā neuzrunāja. Drīzāk varēju just līdzību ar Vebsteres "Garkājtētiņu", kas tikai ticis modernizēts atbilstoši laikam (lai gan - minimāli modernizēts) un vismaz atbrīvots no nevajadzīgā saharīna. Līdzību ar šo grāmatu palielina arī "Īru acs" galvenās varones vēstules "uz mājām", kuras caurvij šo grāmatu. Esmu diezgan drošs, ka tuvākajos manas lasīšanas plānos vēl kādi Hoksa darbi neatradīsies, nespēja viņš mani ieintriģēt un šī grāmata šķita stipri vien par blāvu, lai to būtu vērts atminēties.