Discipline
Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".
Šķiet, ka maģisko Raiņa frāzi "Pastāvēs, kas pārvērtīsies" Roberts Frips bija izpratis maksimāli burtiski, un atjaunojot King Crimson astoņdesmito gadu sākumā, viņš grupā piesaistīja līdzās vecajam labajam buņģierim Brufordam diezgan tipisko new wave darboni Adrianu Beljū, kā rezultātā grupas skanējums pārvērtās praktiski līdz nepazīšanai. Protams, rūpīgi ieklausoties, atsevišķās "jaunās" grupas dziesmās tu vari atrast tādas kā mini atsauces uz veco King Crimson, taču tās neveido galveno daļu no šīs grupas skanējuma.
Tu sāc klausīties pirmo šī albuma dziesmu "Elephant Talk", un tu pilnīgi noteikti neatpazīsi, kas tā ir par grupu, kas to izpilda. Melodiju pamatā nes Tonijs Levins (vēl viens grupas jaunpienācējs, pārnācis no Pītera Geibriela nometnes), kas spēlē tā saukto Čepmena stiku (domājams, ka Levins ir zināmākais šī instrumenta aktīvs lietotājs), un arī Fripa solo dziesmas beigu daļā ir tāds... moderns un agrākajām viņa izpausmēm pavisam neraksturīgs.
Arī turpinājumā "Discipline" pamatā turās tādā mūzikas lauciņā, ko varētu nosaukt par "progresīvo new wave" - Frips tomēr nebija tas cilvēks, kas nolaistos gluži līdz triviālas popmūzikas taisīšanai (kā tas astoņdesmito gaitā atgadījās viņa kādreizējiem progroka kolēģiem no Yes un Genesis), taču grupas spēlētā mūzika patiešām nav progroks šī vārda klasiskajā izpratnē. Arī dziesmu garumi šajā ierakstā nav tādi kā agrāk bija raksturīgi šai grupai - albumā ir septiņas kompozīcijas, no kurām tikai viena pārsniedz astoņas minūtes. Un dīvainākais tajā visā ir kas - ka "King Crimson" arī šādā pavisam sev neraksturīgā veidā skanoši joprojām ir ļoti labi. Apvienojot vienā katlā savu progroka (un metāla) mantojumu ar astoņdesmito sākumā aktuālo jauno vilni un pasaules mūzikas elementiem (pēdējos laikam visvairāk grupā ienesa Levins, bet arī Bruforda spēles stils bija pamatīgi mainījies), pilnīgi mīklainā veidā "King Crimson" savā jaunajā veidolā spēja radīt ļoti atšķirīgu no agrākās un tomēr - lielisku - mūziku. Bruforda galvenais spīdēšanas lauciņš ir plates pirmo pusi noslēdzošā "Indiscipline", kura koncertos parasti pārauga vienā lielā bungu solo, bet arī albuma versijā Brufords neapšaubāmi ir šī skaņdarba galvenā zvaigzne, un Beljū šeit atkal runā (faktiski šajā ierakstā liela daļa viņa vokālo partiju ir tieši runāšanas veidā, taču "Matte Kudasai" viņš lieliski apliecina, ka arī dziedāšanai viņa balss ir labi piemērota). Pasaules mūzikas elementi spilgtāko izpausmi šajā ierakstā gūst ar "Thela Hun Ginjeet" – kurā var pat saskatīt tādus kā proto-triphopa elementus. Ja kas, vēl viena atšķirība starp "agrāko" King Crimson un astoņdesmito gadu grupas versiju ir tajā, ka līdz ar Beljū parādīšanos Frips vairs nebija vienīgais ģitārists grupā un līdz ar to tagad grupas arsenālā parādījās arī tāds elements kā ģitāru saspēle. Plus kas jau ir pavisam neraksturīgi jaunā viļņa apstākļiem - King Crimson savu jauno skanējumu neguva, par grupas centrālu elementu padarot sintezatorus (atkal jau atšķirībā no gandrīz visiem saviem progroka kolēģiem), bet gan caur jau minēto Chapman stick un "fripertroniku" - lenšu lūpu sistēmu, kuru Frips bija intensīvi sācis izmantot kopprojektos ar Braienu Īno vēl septiņdesmito gadu sākumā.
Īsi sakot - šis nav "King Crimson", bet arī šī ir ļoti laba grupa.
Šķiet, ka maģisko Raiņa frāzi "Pastāvēs, kas pārvērtīsies" Roberts Frips bija izpratis maksimāli burtiski, un atjaunojot King Crimson astoņdesmito gadu sākumā, viņš grupā piesaistīja līdzās vecajam labajam buņģierim Brufordam diezgan tipisko new wave darboni Adrianu Beljū, kā rezultātā grupas skanējums pārvērtās praktiski līdz nepazīšanai. Protams, rūpīgi ieklausoties, atsevišķās "jaunās" grupas dziesmās tu vari atrast tādas kā mini atsauces uz veco King Crimson, taču tās neveido galveno daļu no šīs grupas skanējuma.
Tu sāc klausīties pirmo šī albuma dziesmu "Elephant Talk", un tu pilnīgi noteikti neatpazīsi, kas tā ir par grupu, kas to izpilda. Melodiju pamatā nes Tonijs Levins (vēl viens grupas jaunpienācējs, pārnācis no Pītera Geibriela nometnes), kas spēlē tā saukto Čepmena stiku (domājams, ka Levins ir zināmākais šī instrumenta aktīvs lietotājs), un arī Fripa solo dziesmas beigu daļā ir tāds... moderns un agrākajām viņa izpausmēm pavisam neraksturīgs.
Arī turpinājumā "Discipline" pamatā turās tādā mūzikas lauciņā, ko varētu nosaukt par "progresīvo new wave" - Frips tomēr nebija tas cilvēks, kas nolaistos gluži līdz triviālas popmūzikas taisīšanai (kā tas astoņdesmito gaitā atgadījās viņa kādreizējiem progroka kolēģiem no Yes un Genesis), taču grupas spēlētā mūzika patiešām nav progroks šī vārda klasiskajā izpratnē. Arī dziesmu garumi šajā ierakstā nav tādi kā agrāk bija raksturīgi šai grupai - albumā ir septiņas kompozīcijas, no kurām tikai viena pārsniedz astoņas minūtes. Un dīvainākais tajā visā ir kas - ka "King Crimson" arī šādā pavisam sev neraksturīgā veidā skanoši joprojām ir ļoti labi. Apvienojot vienā katlā savu progroka (un metāla) mantojumu ar astoņdesmito sākumā aktuālo jauno vilni un pasaules mūzikas elementiem (pēdējos laikam visvairāk grupā ienesa Levins, bet arī Bruforda spēles stils bija pamatīgi mainījies), pilnīgi mīklainā veidā "King Crimson" savā jaunajā veidolā spēja radīt ļoti atšķirīgu no agrākās un tomēr - lielisku - mūziku. Bruforda galvenais spīdēšanas lauciņš ir plates pirmo pusi noslēdzošā "Indiscipline", kura koncertos parasti pārauga vienā lielā bungu solo, bet arī albuma versijā Brufords neapšaubāmi ir šī skaņdarba galvenā zvaigzne, un Beljū šeit atkal runā (faktiski šajā ierakstā liela daļa viņa vokālo partiju ir tieši runāšanas veidā, taču "Matte Kudasai" viņš lieliski apliecina, ka arī dziedāšanai viņa balss ir labi piemērota). Pasaules mūzikas elementi spilgtāko izpausmi šajā ierakstā gūst ar "Thela Hun Ginjeet" – kurā var pat saskatīt tādus kā proto-triphopa elementus. Ja kas, vēl viena atšķirība starp "agrāko" King Crimson un astoņdesmito gadu grupas versiju ir tajā, ka līdz ar Beljū parādīšanos Frips vairs nebija vienīgais ģitārists grupā un līdz ar to tagad grupas arsenālā parādījās arī tāds elements kā ģitāru saspēle. Plus kas jau ir pavisam neraksturīgi jaunā viļņa apstākļiem - King Crimson savu jauno skanējumu neguva, par grupas centrālu elementu padarot sintezatorus (atkal jau atšķirībā no gandrīz visiem saviem progroka kolēģiem), bet gan caur jau minēto Chapman stick un "fripertroniku" - lenšu lūpu sistēmu, kuru Frips bija intensīvi sācis izmantot kopprojektos ar Braienu Īno vēl septiņdesmito gadu sākumā.
Īsi sakot - šis nav "King Crimson", bet arī šī ir ļoti laba grupa.
2009-04-07
comments powered by Disqus