Padomju Latvijas sieviete
Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.
Tātad, Padomju Latvijas sieviete. Izņemot žurnālu, kuru gan (prognozējami) nekad lasījis neesmu, jo:
a) neesmu sieviete
b) tajos laikos, kad tas iznāca, vienīgais žurnāls, ko mēdzu lasīt, bija "Zīlīte".
Bet Bankovskis jau neraksta par žurnālu, bet gan par sievietēm Padomju Latvijā. Viena no viņām ir pašmāju produkcija, kas sēž cietumā par pastrādāto slepkavību. Otra ir no dziļas iekškrievijas. Viena ilgstoši strādājusi par apkopēju, otra ir fabrikas direktora sieva. Direktors, protams, nav kompetents un amatā ticis tālab vien, ka karojis kopā ar kādu vēl ietekmīgāku cilvēku. Latvietei ir miruši vīrs un dēls (kur nu bez traģēdijas). Vīrs Tālivaldis bija alkoholiķis. Dēls Robčiks - nedaudz labāks par tēvu, bet tikai nedaudz. Rūpnīcas direktors cauru dienu makšķerē, bet viņa audžudēls Sergejs attīstās par sabiedrībai bīstamu personu.
Tas, ko augstāk atstāstu, nav tieši romāna sižets, bet gan tikai tā fragmentāras epizodes, ja vēlies iepazīt sižetu - izlasi grāmatu. Es gan to tev neieteiktu. Pirmkārt, Bankovskis šeit iebraucis tajā lauciņā, kuru viņš tik labi nepārzina - viens ir no paša pieredzes rakstīt par dzīvi Padomju Latvijā pag. gadsimta 80.gados, bet pilnīgi cits - par 40.-60.gadiem (un vēl ulmaiņlaikiem), kuriem par liecinieku viņš bijis nav, un vēl vairāk viņš nav bijis par liecinieku dzīvei iekškrievijā tajos laikos. Nezinu, kur viņš smēlās materiālus (gan jau ka viņam ir kādi radi, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju), bet šī grāmata man radīja absolūtu samākslotības sajūtu - un vēl jo vairāk, ka ar šo romānu Bankovskis pārmērīgi daudz izsaka savus vērtējumus par laikiem un lietām, ko viņš nav pieredzējis. Varbūt viņš pat nav tik ļoti neprecīzs, bet es nemaz nejutu šajā romāna atbilstošā laika garu - pārmērīgi visu laiku cauri spiežas, ka tas ir deviņdesmito neatkarīgajā Latvijā tapis darbs, un tas man nepatika. Arī varoņi un notikumi šajā romānā mani kaut kā nesaistīja - kaut kas te bija vai nu pārāk triviāls un tāds teju vai socreālistisks, stereotipi viens uz otra, un doma tam visam apakšā arī nepārliecina. Es jau nezinu, varbūt eksperti to uzskata par Bankovska labāko darbu (man slinkums to noskaidrot), bet man droši vien apmēram vienlīdz interesanti būtu lasīt šo grāmatu un jau vairākkārt pieminēto žurnālu.
Tātad, Padomju Latvijas sieviete. Izņemot žurnālu, kuru gan (prognozējami) nekad lasījis neesmu, jo:
a) neesmu sieviete
b) tajos laikos, kad tas iznāca, vienīgais žurnāls, ko mēdzu lasīt, bija "Zīlīte".
Bet Bankovskis jau neraksta par žurnālu, bet gan par sievietēm Padomju Latvijā. Viena no viņām ir pašmāju produkcija, kas sēž cietumā par pastrādāto slepkavību. Otra ir no dziļas iekškrievijas. Viena ilgstoši strādājusi par apkopēju, otra ir fabrikas direktora sieva. Direktors, protams, nav kompetents un amatā ticis tālab vien, ka karojis kopā ar kādu vēl ietekmīgāku cilvēku. Latvietei ir miruši vīrs un dēls (kur nu bez traģēdijas). Vīrs Tālivaldis bija alkoholiķis. Dēls Robčiks - nedaudz labāks par tēvu, bet tikai nedaudz. Rūpnīcas direktors cauru dienu makšķerē, bet viņa audžudēls Sergejs attīstās par sabiedrībai bīstamu personu.
Tas, ko augstāk atstāstu, nav tieši romāna sižets, bet gan tikai tā fragmentāras epizodes, ja vēlies iepazīt sižetu - izlasi grāmatu. Es gan to tev neieteiktu. Pirmkārt, Bankovskis šeit iebraucis tajā lauciņā, kuru viņš tik labi nepārzina - viens ir no paša pieredzes rakstīt par dzīvi Padomju Latvijā pag. gadsimta 80.gados, bet pilnīgi cits - par 40.-60.gadiem (un vēl ulmaiņlaikiem), kuriem par liecinieku viņš bijis nav, un vēl vairāk viņš nav bijis par liecinieku dzīvei iekškrievijā tajos laikos. Nezinu, kur viņš smēlās materiālus (gan jau ka viņam ir kādi radi, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju), bet šī grāmata man radīja absolūtu samākslotības sajūtu - un vēl jo vairāk, ka ar šo romānu Bankovskis pārmērīgi daudz izsaka savus vērtējumus par laikiem un lietām, ko viņš nav pieredzējis. Varbūt viņš pat nav tik ļoti neprecīzs, bet es nemaz nejutu šajā romāna atbilstošā laika garu - pārmērīgi visu laiku cauri spiežas, ka tas ir deviņdesmito neatkarīgajā Latvijā tapis darbs, un tas man nepatika. Arī varoņi un notikumi šajā romānā mani kaut kā nesaistīja - kaut kas te bija vai nu pārāk triviāls un tāds teju vai socreālistisks, stereotipi viens uz otra, un doma tam visam apakšā arī nepārliecina. Es jau nezinu, varbūt eksperti to uzskata par Bankovska labāko darbu (man slinkums to noskaidrot), bet man droši vien apmēram vienlīdz interesanti būtu lasīt šo grāmatu un jau vairākkārt pieminēto žurnālu.
2009-04-08
comments powered by Disqus