Magic and Loss

Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).

Kopumā šis ir ļoti viendabīgas kvalitātes ieraksts, kur neviena dziesma īsti neizceļas uz citu fona nedz labā, nedz sliktā ziņā, arī tematiski to nevar nosaukt par pārmērīgi daudzveidīgu, bet tas ir tik sasodīti emocionāli rezonants, ka man trūkst vārdu tā raksturošanā. Lū paustās emocijas šajā ierakstā nav gluži cerības pilnas (nav viņš nekāds reliģisks naivulis), nedz pārmērīgi pesimistiskas (lai gan arī tādas tās mēdz būt). Tā nav slavas dziesma nāvei un nav arī baidīšanās no tās vai tās noliegšana. Drīzāk to var saukt par fakta konstatāciju. Diezgan minimāla instrumentālā puse, par kuru pamatā atbild pats Rīds un ģitārists Maiks Ratke, šeit ir noteikti pluss un nevis mīnuss. Lū savā raksturīgajā manierē vairāk runā nekā dzied, bet ar savu runāšanu viņš šeit panākt desmitiem reižu vairāk nekā pašu spēcīgāko plaušu īpašnieki. Rīda atstāstītie stāsti pēc idejas nav nekas TIK īpašs, bet veids, kā viņš to pasniedz, ir vienkārši perfekts. Šobrīd manās austiņās skan "Goodbye Mass", ko uzskatu par labāko dziesmu šajā albumā, lai gan patiesībā uz labākās dziesmas statusu ar tādām pašām tiesībām var pretendēt arī jebkura no pārējām 13 pārējām šī ieraksta kompozīcijām. Šis nav rotaļīgais Lū Rīds no "Transformer", šis nav perversais Lū Rīds, šis nav eksperimentālais Lū Rīds, šis ir vissirsnīgākais Lū Rīds no visiem iespējamajiem, šis ir Lū Rīds, kas ar minimāliem līdzekļiem panāk maksimālu efektu. Iespējams, ja viņš vienmēr būtu tieši šāds, tāda pieeja ātri sevi izdzīvotu, taču kā izņēmums Lū karjerā šis ir ļoti, ļoti labs albums, varbūt ne gluži tāds, ko būtu vēlams klausīties pārāk bieži, bet noteikti tāds, kuru tu NEKAD neaizmirsīsi.
2009-04-15
8.5
comments powered by Disqus