Sex, Age and Death
Ko manā ierakstu krājumā dara Boba Geldofa albums - tas ir labs jautājums. Protams, ļoti jauki, ka šis vīrs spēlēja galveno lomu filmā "The Wall", taču īsti ar to nepietiek, lai viņš man automātiski šķistu saistošs mūziķis. Un viņa organizētie "Live Aid" pasākumi tomēr lielā mērā bija populistiski izgājieni ar mērķi iedzīvināt popularitāti zaudējošu mūziķu karjeras (piem., manu kādreizējo elku "Queen"). Taču ja jau šāds ieraksts manā krājumā ir, tad varu vien to noklausīties un padalīties iespaidos.
Raksturīgi tādam mūziķim kā Geldofam, šis viņa albums daudz ko aizņemas no visdažādāko mūziķu daiļrades, tā ka vārds "kultūrcitāts" būtu ļoti vietā, raksturojot viņa albuma dziesmas. Kam tad viņš līdzinās? "One for me" melodiski ir vistīrākais "Tom Petty and the Heartbreakers" skaņdarbs ar nelielu Boba Dilana pieskaņu vokālā. "Pale White Girls" ir Rodžers Voterss + nevaru īsti uzķert kas, bet kaut kas ļoti labi atpazīstams. "The New Routine" ir Massive Attack stilā ieturēts triphopa skaņdarbs. "Mudslide" - vēl viens tipisks Rodžera Votersa stila skaņdarbs (apmēram "The Final Cut" gaumē). "Mind in Pocket" ideāli iederētos Rodžera Teilora solo daiļradē ("Electronic Sound" albums būtu tam īstā vieta). Tā droši vien varētu arī turpināt, bet tam esmu pārāk slinks - ja nu vienīgi var pieminēt, ka "Inside your head" (manuprāt - labākā šī albuma dziesma) man pamatīgi atsauc kādus Lenona solo skaņdarbus no to agresīvākās daļas. Kur tajā visā ir meklējams pats Geldofs, tas, protams, ir labs jautājums, un tā kā manas zināšanas par šo mūziķi ir visai ierobežotas, es uz to droši vien atbildēt nevarēšu. Ā, un "10:15" ir totāls agrīnā Leonarda Koena plaģiāts. Pozitīvais ir tas, ka plaģiatizē viņš lielākoties labu mūziku. Negatīvais ir tas, ka ja man gribēsies klausīties Leonardu Koenu, es klausīšos Leonardu Koenu un nevis Bobu Geldofu, ja man gribēsies Lenonu - es klausīšos Lenonu. Un ja man gribēsies klausīties viņus vienu pēc otra, tad es varbūt ieslēgšu radio. Kur tur visur iederēsies Geldofs un "Sex, Age and Death", neņemos teikt.
Raksturīgi tādam mūziķim kā Geldofam, šis viņa albums daudz ko aizņemas no visdažādāko mūziķu daiļrades, tā ka vārds "kultūrcitāts" būtu ļoti vietā, raksturojot viņa albuma dziesmas. Kam tad viņš līdzinās? "One for me" melodiski ir vistīrākais "Tom Petty and the Heartbreakers" skaņdarbs ar nelielu Boba Dilana pieskaņu vokālā. "Pale White Girls" ir Rodžers Voterss + nevaru īsti uzķert kas, bet kaut kas ļoti labi atpazīstams. "The New Routine" ir Massive Attack stilā ieturēts triphopa skaņdarbs. "Mudslide" - vēl viens tipisks Rodžera Votersa stila skaņdarbs (apmēram "The Final Cut" gaumē). "Mind in Pocket" ideāli iederētos Rodžera Teilora solo daiļradē ("Electronic Sound" albums būtu tam īstā vieta). Tā droši vien varētu arī turpināt, bet tam esmu pārāk slinks - ja nu vienīgi var pieminēt, ka "Inside your head" (manuprāt - labākā šī albuma dziesma) man pamatīgi atsauc kādus Lenona solo skaņdarbus no to agresīvākās daļas. Kur tajā visā ir meklējams pats Geldofs, tas, protams, ir labs jautājums, un tā kā manas zināšanas par šo mūziķi ir visai ierobežotas, es uz to droši vien atbildēt nevarēšu. Ā, un "10:15" ir totāls agrīnā Leonarda Koena plaģiāts. Pozitīvais ir tas, ka plaģiatizē viņš lielākoties labu mūziku. Negatīvais ir tas, ka ja man gribēsies klausīties Leonardu Koenu, es klausīšos Leonardu Koenu un nevis Bobu Geldofu, ja man gribēsies Lenonu - es klausīšos Lenonu. Un ja man gribēsies klausīties viņus vienu pēc otra, tad es varbūt ieslēgšu radio. Kur tur visur iederēsies Geldofs un "Sex, Age and Death", neņemos teikt.
2009-04-30
comments powered by Disqus