Kazhes pierakstu burtnīca

Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.

Šis romāns, kuru lasīju krieviskā tulkojumā, latviski droši vien būtu saucams par "Svars šai pasaulē" un tas stāsta par divu kādreizējo mīlnieku satikšanos pēc ilgāka šķirtības laika, kad sieviete devusies apciemot savu bijušo mīļāko, lai pie viņa konsultētos par kādu viņas dzīvē vitālu jautājumu. Grāmata visa ir viens vienīgs dialogs starp šiem varoņiem, tikai paretām no viņu sarunas var saprast, kāda ir diennakts stunda un sarunas apstākļi. Ja kas - ļoti līdzīga pieeja kā pēdējā Ingmāra Bergmana filmā "Saraband", ko skatījos salīdzinoši nesen. Vienīgi jāatzīmē, ka Bergmans neapšaubāmi veiksmīgāk spēja radīt personāžus, par kuriem man rastos interese. Un tomēr - tiesa kas tiesa - sižetiskā līdzība ir ļoti pamatīga starp šiem darbiem, kuri gandrīz noteikti nav viens otru ietekmējuši. Grāmatas galvenā atklāsme, protams, ir prognozējama jau kopš tā brīža, kad tā tiek ievadīta, un es īsti nesaprotu, kāpēc Gelbensu to patiešām pasniedza kā kaut ko no "wow!" kategorijas. Tā kā pats to visticamāk aizmirsīšu, iegrāmatošu šo atklāsmi šeit: vīrietis stāsta sievietei atgadījumu no kāda sava drauga dzīves, kad tam bijusi mīļākā, ar kuru viņam bijis sakars divreiz ar pārtraukumiem, pēc pirmās reizes šī drauga sieva mēģinājusi izdarīt pašnāvību, bet pēc otrās reizes - izdarījusi. Un tikai grāmatas beigās sieviete, kurai viņš to stāsta, saprot, ka viņa ir tā pati mīļākā un viņš - tas tā saucamais draugs. As if tur varētu būt kādas šaubas.

Kā jau minēju, sevišķi aizraujoša šī grāmata man nešķita - tāda diezgan standarta grāmata, kādas esmu lasījis diezgan daudz, varbūt autors mēģinājis to rakstīt salīdzinoši oriģinālā veidā, bet, manuprāt, īsti tas viņam nav sanācis. Nojaušu, ka tās krieviskais tulkojums noteikti būs tapis kaut kādu savtīgu motīvu vadīts - nešķiet man, ka tas būtu pieskaitāms pēdējo gadu spāņu literatūras pērlēm.