Hamaca paraguaya
Šī Paragvajas filma ir viens no tiem kino darbiem, kas skatītājus spēj diezgan pamatīgi polarizēt. Un nekas, ka tās saturs nav diez ko pretrunīgs vai kādam nopietnas pretenzijas radošs. Vienkārši tu vai nu spēj pieņemt šādu filmu vai nespēj.
Godīgi sakot, ja man vajadzētu atrast piemēru filmai, kurā viegli manā sistēmā saņemt vērtējumu Y (proti - ka tu filmas skatīšanās laikā esi iemidzis), "Paragvajiešu šūpuļtīkls" varētu būt vienkārši ikoniska filma. Atstāstīšu tās sižetu: pusmūža vīrietis un sieviete sēž šūpuļtīklā netālu no savas mājas.
Es neko neesmu sajaucis, tas arī ir viss sižets. Var, protams, piebilst, ka viņi sarunājas, turklāt viņu sarunas ietver sevī veselas trīs tēmas:
1) vai beidzot uznāks lietus?
2) vai viņu dēls pārnāks no kara? (darbība rit 1935.gadā, kad bija karš starp Paragvaju un Bolīviju)
3) vai suns beidzot pārstās riet?
Dialogi visbiežāk ir tikpat saturīgi kā absurda teātra klasikā - ne velti man šī filma pamatīgi atsauca prātā "Godo gaidot", tikai ar to piezīmi, ka šeit notiekošais, šķiet, ir domāts absolūti reālistiski un filma vienkārši ataino garlaicību. Lai skatītājam nebūtu pārmērīgi garlaicīgi, filmas veidotāji ir parūpējušies par to, ka kamera atrodas visu laiku fiksētā pozīcijā - pietiekoši tālu no aktieriem, lai nevarētu redzēt viņu sejas, un visa filma kopumā droši vien sastāv no ne vairāk kā 10 ainām. Vēl turpinot atsvešināšanas efektu, aktieru balsis acīmredzami tiek ierunātas "voicover" veidā pa virsu fonam, turklāt - bez piesaistes aktieru lūpu kustībām, jo patiesībā jau nav svarīgi, kurā brīdī kurš ko saka. Izklausās diezgan aizraujoši, vai ne?
Patiesībā tomēr filma ir par kādiem 2% enerģiskāka, nekā līdz šim esmu atstāstījis - ir vēl dažas ainas, kuru darbība nenorit pie šūpuļtīkla, bet gan vietās tam apkārt. Tiesa, arī tās nav neko enerģiskākas vai sižetu virzošākas. Reizēm iesaistās arī papildu varoņi, izņemot galvenos divus, taču tie vai nu netiek mums parādīti (karā aizgājušais dēls; armijnieks, kas informē par šī paša dēla nāvi => jo viņi attiecīgajā brīdī laikam nemaz nav klāt) vai arī neko nesaka - daži citi zemnieki.
Man laikam tagad vajadzētu teikt, ka šī ir noskaņu filma, ka tā seko principiem, kurus radījis Larss fon Trīrs, ka tā ir vienīgā un īstā augstā māksla, BET ir viens iemesls, kāpēc tā nedarīšu. Proti, man šī filma šķita:
1) šausmīgi garlaicīga (neizbēgami);
2) nepamatoti pretendējoša uz to, ka tā ir "kaut kas vairāk".
Šeit tiešām bija sajūta, ka šī ir nevis standarta mazbudžeta filma, kura uztaisīta - kā nu sanācis, bet apzināts mēģinājums radīt "mākslu". Līdzīgi kā tas ir rokmūzikā, kad reizēm grupa izdomā nospļauties uz tik triviāliem elementiem kā melodijas, lai varētu parādīt, ka tā ir pāri komerciālisma prasībām, un radīt īstu mākslu, taču visbiežāk rezultāts ir vienkārši nebaudāms. Tā arī "Hamaca paraguaya" nav tāda filma, ko varētu jebkam rekomendēt, - manuprāt, tajā gluži vienkārši pilnīgi nekā nav.
Godīgi sakot, ja man vajadzētu atrast piemēru filmai, kurā viegli manā sistēmā saņemt vērtējumu Y (proti - ka tu filmas skatīšanās laikā esi iemidzis), "Paragvajiešu šūpuļtīkls" varētu būt vienkārši ikoniska filma. Atstāstīšu tās sižetu: pusmūža vīrietis un sieviete sēž šūpuļtīklā netālu no savas mājas.
Es neko neesmu sajaucis, tas arī ir viss sižets. Var, protams, piebilst, ka viņi sarunājas, turklāt viņu sarunas ietver sevī veselas trīs tēmas:
1) vai beidzot uznāks lietus?
2) vai viņu dēls pārnāks no kara? (darbība rit 1935.gadā, kad bija karš starp Paragvaju un Bolīviju)
3) vai suns beidzot pārstās riet?
Dialogi visbiežāk ir tikpat saturīgi kā absurda teātra klasikā - ne velti man šī filma pamatīgi atsauca prātā "Godo gaidot", tikai ar to piezīmi, ka šeit notiekošais, šķiet, ir domāts absolūti reālistiski un filma vienkārši ataino garlaicību. Lai skatītājam nebūtu pārmērīgi garlaicīgi, filmas veidotāji ir parūpējušies par to, ka kamera atrodas visu laiku fiksētā pozīcijā - pietiekoši tālu no aktieriem, lai nevarētu redzēt viņu sejas, un visa filma kopumā droši vien sastāv no ne vairāk kā 10 ainām. Vēl turpinot atsvešināšanas efektu, aktieru balsis acīmredzami tiek ierunātas "voicover" veidā pa virsu fonam, turklāt - bez piesaistes aktieru lūpu kustībām, jo patiesībā jau nav svarīgi, kurā brīdī kurš ko saka. Izklausās diezgan aizraujoši, vai ne?
Patiesībā tomēr filma ir par kādiem 2% enerģiskāka, nekā līdz šim esmu atstāstījis - ir vēl dažas ainas, kuru darbība nenorit pie šūpuļtīkla, bet gan vietās tam apkārt. Tiesa, arī tās nav neko enerģiskākas vai sižetu virzošākas. Reizēm iesaistās arī papildu varoņi, izņemot galvenos divus, taču tie vai nu netiek mums parādīti (karā aizgājušais dēls; armijnieks, kas informē par šī paša dēla nāvi => jo viņi attiecīgajā brīdī laikam nemaz nav klāt) vai arī neko nesaka - daži citi zemnieki.
Man laikam tagad vajadzētu teikt, ka šī ir noskaņu filma, ka tā seko principiem, kurus radījis Larss fon Trīrs, ka tā ir vienīgā un īstā augstā māksla, BET ir viens iemesls, kāpēc tā nedarīšu. Proti, man šī filma šķita:
1) šausmīgi garlaicīga (neizbēgami);
2) nepamatoti pretendējoša uz to, ka tā ir "kaut kas vairāk".
Šeit tiešām bija sajūta, ka šī ir nevis standarta mazbudžeta filma, kura uztaisīta - kā nu sanācis, bet apzināts mēģinājums radīt "mākslu". Līdzīgi kā tas ir rokmūzikā, kad reizēm grupa izdomā nospļauties uz tik triviāliem elementiem kā melodijas, lai varētu parādīt, ka tā ir pāri komerciālisma prasībām, un radīt īstu mākslu, taču visbiežāk rezultāts ir vienkārši nebaudāms. Tā arī "Hamaca paraguaya" nav tāda filma, ko varētu jebkam rekomendēt, - manuprāt, tajā gluži vienkārši pilnīgi nekā nav.
2009-05-13
comments powered by Disqus