Kazhes pierakstu burtnīca

"Iron Butterfly" neapšaubāmi ir viena no ikoniskākajām sešdesmito gadu viena hita grupām. Grupas magnum opus - septiņpadsmit minūtes ilgā šī albuma tituldziesma - ir vienīgais, ko tā atstājusi plašo masu apziņā, lai gan patiesībā šī grupa spēja sniegt daudz vairāk nekā šī viena atsevišķā kompozīcija. Labi, patiesībā šaubu nav - "In the garden of Eden" (tā vajadzēja saukties šai dziesmai un tā tā arī būtu saukusies, ja grupas vokālistam būtu mazāk raksturīga aizraušanās ar narkotikām vai vismaz ja viņam būtu normāla dikcija) ir augstākais punkts šīs grupas karjerā, fenomenāls jam session, kurā paspēj uzspīdēt visi grupas dalībnieki un nekādu lomu nespēlē tas nebūtiskais apstāklis, ka neviens no viņiem nebūtu sava instrumenta spēlē saucams par kaut nedaudz vairāk kā viduvēju. Zini, kā mēdz teikt par slotaskātu, kas reizi gadā izšauj - šķiet, ka šis salīdzinājums ir nācis tieši no grupas "Iron Butterfly". Šajā vienā atsevišķajā kompozīcijā viņi pierāda, ka pilnā nopietnībā viņi varētu saukties par smagā metāla pirmtēviem (ja nu kas - nav grūti saskatīt pat līdzību starp nosaukumiem "Iron Butterfly" un "Led Zeppelin"). Protams, ka grupai popularitāti nesagādāja vis šī dziesma tās pilnajā versijā, bet gan tikai šīs kompozīcijas "popmūzikas kodols", kas tika izdots singla veidā, taču izcila šī kompozīcija dabiski ir savā pilnajā un nevis apgraizītajā versijā.

Kas attiecas uz citām šī ieraksta dziesmām - tās lielākoties nav ne tik smagas, ne tik izteiksmīgas. Nav šaubu, ka psihodēliskajā pasaulē Iron Butterfly puiši bija iegrimuši diezgan dziļi, taču vienlaikus ir skaidrs, ka savā sirdī viņi tomēr bija vistipiskākie popmūziķi. Proti, viņu ikonas drīzāk būtu "The Monkees", nekā "Cream". Tu vari sastiepties un sarauties, bet viņu mūzikā ļoti izteikti var just "saldās" un bieži arī diezgan dumjās popmūzikas notis. Protams, interesanti, kā grupas smagā un vieglā puse sadzīvo kopā - tā "Most anything you want" izklausās pēc tādas dziesmas, kurai vokālo melodiju būtu sarakstījuši teiksim Leibers un Stollers, bet izpildītu šo dziesmu teiksim, "The Animals" savos ziedu laikos, iesaistot papildus vismaz vienu Monkees dalībnieku. Proti - te ir acīmredzamas stipri pretrunīgas noskaņas. Un tā ir arī citur - arī "Flowers and Beads", kas ir tipiska hipiju himna, atkal apvieno šos divus stipri vien pretrunīgos elementus. Neteikšu, ka rezultāti visbiežāk būtu izcili, bet īpatnējs šis ieraksts, protams, ir. Nav jau šaubu, ka bez tituldziesmas tā vērtība būtu par klasi zemāka, taču to es domāju tu saproti tāpat.