Kazhes pierakstu burtnīca

Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.
Labi, par Briic tagad ne. Tagad - par Gūtenmorgenu. Šis ļoti īso stāstu apkopojums man patiesībā radīja ļoti lielas asociācijas... ar mani pašu. Kādreiz, nebūt ne tik sen, rakstīju stāstu ciklu par Jāni, kuram bija tikai viena iezīme - viņš bija programmētājs. Gūtenmorgens gan nav programmētājs, bet es patiešām jūtu, ka kaut ko līdzīgu šiem Bērziņa stāstiem būtu rakstījis arī es. Uzrakstījis gan gluži neesmu, vai arī esmu uzrakstījis ne gluži to - bet es jūtu radniecīgu dvēseli. Vai vismaz jūtu, ka Bērziņam un man ir kaut kādi kopīgi elki. Viens no tiem varētu būt Andris Zeibots - jo sava līdzība stāstiem iz kategorijas "kādu dienu Gūtenmorgens sēdēja parkā un dzēra alu" un Jamuleja/Tupa varonīgajiem piedzīvojumiem noteikti ir. Un tas atkal nav trūkums. Tāds viegls, pietiekoši nekaitīgs un vienlaikus nedaudz dīvains humors. Mana mamma teica, ka tas līdzinoties "Vinnijam Pūkam" pieaugušajiem. Varbūt arī tā, varbūt nē. Man patiešām vairāk radās asociācijas ar Zeibotu, varbūt arī kaut kādas līdzības ar "Mazo princi" saskatāmas, bet tas jau tā - tālākā tuvinājumā. Īsi un kodolīgi atstāstītas anekdotes, varbūt ne gluži anekdotes, bet kopumā - smieklīgi un izlasās vienā elpas vilcienā. Konkrētāk - apmēram 90 minūtēs. Labi pavadīts laiks, saistoša grāmata, un ideja par to, ka katram cilvēkam ik dienas pienāktos pa vienam džokerim, man patīk.