Okuribito
Filmu krājums, ko paņēmu līdzi uz Slovākiju, nebeidz mani pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Vispirms bija "Tesis", kurā maniaks ieraksta videokasetēs, kā viņš pastrādā slepkavības, tagad - filma par apbedīšanu.
Jodžiro Takitas "Aizgājēji" šogad saņēma Oskaru kā gada labākā ārzemju filma, taču pagāja vēl daži mēneši līdz es saņēmos to noskatīties. Pēdējos mēnešos man jau bija gadījies iepazīt dažas filmas, kas saistītas ar bērēšanas tēmatiku - "Odgrobadogroba" un "Koļa" uzreiz nāk prātā. Tomēr "Okuribito" (angliski - "Departures") šai tēmai pieiet no cita rakursa. Kamēr abas minētās eiropiešu filmas par nāvi vienlaikus atļāvās arī pasmieties, "Departures" ir gaužām nopietna un skumja filma.
Tās galvenais varonis Daigo ir čellists, kura orķestris tiek likvidēts bankrota dēļ un rezultātā viņš atgriežas savā dzimtajā pilsētā Japānas ziemeļos, kur visai ātri viņš sāk darbu līķu gatavošanā ievietošanai zārkā. Tātad mēs šeit redzam izteiktu līdzību ar "Koļas" galveno varoni - čellistu, kas spēlē morga orķestrī. Sākotnēji Daigo diezgan izteikti šķebina nepieciešamība pieskarties līķiem, bet ātri vien viņš saprot, ka viņš dara labu un vērtīgu darbu. Žēl tikai, ka viņa noslēgtais raksturs neļauj Daigo atklāt sievai, kādā tieši darbā viņš strādā. Protams, kā jau tas filmās ir raksturīgi - Mika (tā sauc viņa sievu) īpaši arī neinteresējas, ko īsti viņas vīrs dara darbā. Nez, vai reālajā pasaulē tas būtu iespējams? Filmas centrālā tēma tomēr ir Daigo attiecības ar viņa tēvu, kas Daigo esot sešgadīgam puikam, ģimeni pametis, un visu dzīvi Daigo tēvam nav varējis to piedot (un viņš tēvu nekad nav arī vairs redzējis). Un filmas gaitā viņš iemācas saprast un piedot. Tas, protams, ir ļoti jauki.
Bet - man šī filma sevišķi nepatika. Gan tematiski, gan saturiski, gan citos veidos. Nepatika gan lielos vilcienos - ar savu diezgan banālo vēstījumu un neoriģinālajiem personāžiem, gan detaļās - piemēram, ar to, ka no šīs filmas varēja spriest, ka Japānā ir ļoti zems mūža ilgums - gandrīz neviens no Daiko izvadāmajiem cilvēkiem nebija pāri pusmūža vecumam.
Ja godīgi - nespēju es saprast, kā šī filma varēja dabūt Oskaru. Ja nu vienīgi par to, ka tā ir tik skumja. Uz šo dienu esmu redzējis 3 ārzemju kategorijā izvirzītās filmas. "The Class" bija drosmīgāka, "Waltz with Bashir" tika pasniegta īpašā veidā un tai bija vairāk ko teikt. "Departures" tikai pateica - nāve nāk tev arvien tuvāk ar katru mirkli - arī šīs 131 minūtes laikā, ko tu veltīji šai filmai.
Jodžiro Takitas "Aizgājēji" šogad saņēma Oskaru kā gada labākā ārzemju filma, taču pagāja vēl daži mēneši līdz es saņēmos to noskatīties. Pēdējos mēnešos man jau bija gadījies iepazīt dažas filmas, kas saistītas ar bērēšanas tēmatiku - "Odgrobadogroba" un "Koļa" uzreiz nāk prātā. Tomēr "Okuribito" (angliski - "Departures") šai tēmai pieiet no cita rakursa. Kamēr abas minētās eiropiešu filmas par nāvi vienlaikus atļāvās arī pasmieties, "Departures" ir gaužām nopietna un skumja filma.
Tās galvenais varonis Daigo ir čellists, kura orķestris tiek likvidēts bankrota dēļ un rezultātā viņš atgriežas savā dzimtajā pilsētā Japānas ziemeļos, kur visai ātri viņš sāk darbu līķu gatavošanā ievietošanai zārkā. Tātad mēs šeit redzam izteiktu līdzību ar "Koļas" galveno varoni - čellistu, kas spēlē morga orķestrī. Sākotnēji Daigo diezgan izteikti šķebina nepieciešamība pieskarties līķiem, bet ātri vien viņš saprot, ka viņš dara labu un vērtīgu darbu. Žēl tikai, ka viņa noslēgtais raksturs neļauj Daigo atklāt sievai, kādā tieši darbā viņš strādā. Protams, kā jau tas filmās ir raksturīgi - Mika (tā sauc viņa sievu) īpaši arī neinteresējas, ko īsti viņas vīrs dara darbā. Nez, vai reālajā pasaulē tas būtu iespējams? Filmas centrālā tēma tomēr ir Daigo attiecības ar viņa tēvu, kas Daigo esot sešgadīgam puikam, ģimeni pametis, un visu dzīvi Daigo tēvam nav varējis to piedot (un viņš tēvu nekad nav arī vairs redzējis). Un filmas gaitā viņš iemācas saprast un piedot. Tas, protams, ir ļoti jauki.
Bet - man šī filma sevišķi nepatika. Gan tematiski, gan saturiski, gan citos veidos. Nepatika gan lielos vilcienos - ar savu diezgan banālo vēstījumu un neoriģinālajiem personāžiem, gan detaļās - piemēram, ar to, ka no šīs filmas varēja spriest, ka Japānā ir ļoti zems mūža ilgums - gandrīz neviens no Daiko izvadāmajiem cilvēkiem nebija pāri pusmūža vecumam.
Ja godīgi - nespēju es saprast, kā šī filma varēja dabūt Oskaru. Ja nu vienīgi par to, ka tā ir tik skumja. Uz šo dienu esmu redzējis 3 ārzemju kategorijā izvirzītās filmas. "The Class" bija drosmīgāka, "Waltz with Bashir" tika pasniegta īpašā veidā un tai bija vairāk ko teikt. "Departures" tikai pateica - nāve nāk tev arvien tuvāk ar katru mirkli - arī šīs 131 minūtes laikā, ko tu veltīji šai filmai.
2009-06-10
comments powered by Disqus