Kazhes pierakstu burtnīca

Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.
Ko īsti spēlē The Proclaimers? Viņu muzikālais spektrs ir diezgan plašs un tas sevī ietver tradicionālu poproku, vieglo popmūziku „Everly brothers” manierē, roots-rock „Creedence Clearwater Revival” gaumē, bugiju, soulmūzikas elementus un kādu šķipsniņu pankroka (kas ir neizbēgami, ievērojot to, kā viņi dzied). Diemžēl, cik daudzveidīgi lai viņi nebūtu, praktiski jebkurā no saviem izpausmes veidiem viņi ir labākajā gadījumā otrās šķiras mūziķi. Viņu dziesmas ir stipri vienveidīgas, melodijas banālas, teksti viduvēji un vienīgais īstais šī ieraksta šarms ir jau minētajā dziedāšanas manierē. Taču pārāk bieži viņi cenšas dziedāt pareizi, un tādā gadījumā viņu radītā mūzika visvairāk līdzinās tradicionālam sentimentālam sūdam, no tās sentimentālo sūdu kategorijas, kas man nepatīk vairāk par visu. Vairākās dziesmās ik pa brīdim tu jūti, ka viņi gandrīz ir uzķēruši pareizo intonāciju („Follow the Money”, „Don’t turn out like your mother”, „Shout Shout”), bet pat pilnā vienas dziesmas garumā viņi nespēj izturēt un neiegrimt kādā banalitātē. Līdz ar to albumu kopumā baudīt, manuprāt, nav iespējams, un tas ir viens no tiem ierakstiem manā krājumā, bez kura es tiešām varētu ļoti viegli izdzīvot.