Miss Smilla`s Sense of Snow

Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.
Laikam jau pašsuģestija tā īsti nenostrādāja - pirmajās dienās sanāca pamatīga skriešana, tā ka pie lasīšanas netiku, bet tad otrās nedēļas vidū darba meklējumi beidzās rezultatīvi. Un "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" varēja atkal nedaudz pagaidīt, jo atkal bija jāskrien, jādarbojas un jāņemas. Sanāca tā, ka izlasīju es grāmatu jau ne tikai strādājot jaunajā darba vietā, bet pat būdams no turienes nosūtīts komandējumā uz Slovākiju, kur brīvajos vakaros pamazām virzījos uz priekšu šī literatūras kolosa (ap 500 lappusēm, turklāt vēl lasīju to vācu valodā) lasīšanu. Šodien beidzot sasniedzu beigas.
Es droši vien varētu sameklēt literatūrkritiķu skaļus slavas vārdus šim romānam, ne velti tam ir tik daudz fanu. Un tomēr man to darīt negribētos, jo sevišķā sajūsmā par šo grāmatu neesmu. Kas īsti ir šis romāns? Faktiski tas ir detektīv/trillerstāsts, kurš bagātināts ar zināmu tiesu zinātnisku detaļu un izvērsts Dānijas un polārajā ziemā. Sākas viss ar mīklainos apstākļos no mājas jumta nokritušu zēnu, bet beidzas ar zinātnisku atklājumu, kurš.... labi, neaizraušos pārāk ar "spoileriem". Tiesa kas tiesa - romāns ir ļoti samudžināts, hronoloģiski piesātināts un tajā ir daudz spilgtu personāžu, bet stāstījums kā tāds kopumā mani īsti nepārliecināja. Un pa brīžam tas pārāk uzmācās ar saviem trilleriskajiem (un varbūt nedaudz banālajiem elementiem). Nē, tas nav gluži "Da Vinči kods" vai tamlīdzīgas sēnalas, bet laikam jau īstā māksla tā arī nav. Faktiski gan Hēgs drīzāk varētu būt ietekmējies no Umberto Eko, nevis no Dena Brauna, bet tas nemaina to apstākli, ka kvalitātes vidū "Smilla" ir kaut kur pa vidu starp šiem diviem līmeņiem - pietiekami kompetenti, bet ne vairāk. Lielos daudzumos apnicīgi, kā jau tas vispār raksturīgi šādu apjomu grāmatām. Skolā mums tā bija iekļauta ieteicamās literatūras sarakstā tajā vienīgajā gadā, kad vispār kaut ko vajadzēja lasīt no ārzemju literatūras, bet es to toreiz nelasīju, un droši vien labi, ka tā. Tobrīd es droši vien būtu vairāk centies saskatīt šīs grāmatas plusus, un nekādi neuzdrošinātos stāstījumā par to pieminēt Edgara Vollesa vārdu. Arī šobrīd tā droši nevaru pateikt, kāds Vollesam sakars ar Pēteri Hēgu, bet tas nav svarīgi - pieminējis es viņu esmu.
2009-06-16
6.5
comments powered by Disqus