Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kā pēdējā laikā ar franču kino man neveicas - reti gadās noskatīties kaut ko šajā valstī tapušu, kas mani patiesi aizgrābtu, un iecienītākās kino valsts titulu Francijai diezgan izteikti ir atņēmusi Spānija. Tāda, lūk, ir dzīve, ka viss mainās un pāriet. Arī šī, astoņpadsmitā un pēdējā filma no uz Slovākiju līdzi paņemtā saraksta, īsti nespēja manī atdzīvināt simpātijas pret Francijas kino mākslu. Atceros, ka šo filmu nenoskatījos jau pirms kādiem gadiem divpadsmit. Tas ir interesanti - ka man spilgti atmiņā palicis fakts, ka kādu filmu nemaz neskatījos. Taču toreiz jau redzēju šīs filmas reklāmas rullīti - ar diviem stipri vien nepievilcīgiem (gribētos pat teikt - kropļiem) bomžu veida varoņiem, kuriem uz tilta ir "baigā" mīlestība. Loģiski, ka 12-13 gadu vecumā šādas filmas skatīties negribēju, tie tomēr bija laiki, kad mani galvenie varoņi bija Džims Kerijs, Edijs Mēfijs (oh my god!), Kristofers Loids (50% oh my god!) un tamlīdzīgie, kāda gan man tolaik bija darīšana gar drāmām un bezpajumtniekiem?
Vakar, beidzot noskatoties šo filmu, secināju, ka pa daļai mans tā laika spriedums par to bija precīzs. Izņemot to, ka tagad, būdams pats vecs un neglīts, es nemaz vairs neuzskatu filmas varoņus par tādiem briesmoņiem. Ok, varbūt Denisa Lavāna atveidotais Alekss tiešām ir diezgan pabriesmīgs, bet Džuljeta Binoša kā pusaklā māksliniece Mišela pilnīgi noteikti nav "briesmīga". Protams, sava loma tur ir tajā, ka tolaik Binoša man šķita jau teju pusmūža sieviete (27 gadi kā nekā), bet tagad - gandrīz kā vienaudze, un arī izpratne mainās. Bet pati filma ir diezgan drūms (lai arī ne bez gaišiem mirkļiem) stāsts par diviem cilvēkiem, kas sastopas uz kāda remonta dēļ slēgta Parīzes tilta, uz kura viņi kopā nodzīvo vienu vasaru. Šis noteikti nav visskaistākais mīlasstāsts, ko man ir nācies redzēt, bet ar to jau varēja rēķināties. Noteikti šo filmu neskatītos kopā ar Lieni, bet vienatnē - bija ok.