Henry and Cato
"Henrijs un Kato" ir viens no relatīvi vēlīnajiem Airisas Mērdokas darbiem, ļoti tipisks viņas darbs un vienlaikus - ne sevišķi veiksmīgs. No rakstniecēm-sievietēm Mērdoka droši vien manā gadījumā ir vislabāk iepazītā (ja nekļūdos, šī ir 11. viņas grāmata, ko izlasīju), taču īstas pārliecības par to, ka man viņas darbi patiešām patīk, man tā arī nav. Viņas grāmatu plusi ir acīmredzami - kolorīti personāži, labi savērpta intriga, lieliska valoda (šo grāmatu turklāt vēl arī lasīju angliski, tā ka "lost in translation" nebūs piemērojams) un pat pietiekoši saistoši vides apraksti (kurus joprojām neesmu iemīlējis, arvien būdams gandrīz vai skolnieka prātā). BET
Viņas grāmatas ir baismīgi vienveidīgas, un vēlīnajos romānos kaut kas patiešām oriģināls parādās arvien retāk. Brīžiem man pat šķiet, ka viņai bija tāds kā šablons, kuram viņam allaž sekoja, rakstot savu kārtējo romānu. Un tas nav kvalitātes rādītājs. Ja vien, protams, runa nav par AC/DC, kuru vienveidībā IR spēks. Bet Mērdoka... cik daudz viņa lai arī nepievērstos savu varoņu psiholoģijai, viņa principā allaž to dara vienā un tajā pašā veidā, un arī šī psiholoģija sevišķi neizceļas ar daudzveidīguumu. Turklāt ārēji viņa pat reizēm mēģina ieviest kādas variācijas - šajā romānā, piemēram, līdzās tradicionālajai melodramatiskajai līnijai ir arī trillera sižets, bet beigās tas viss tāpat rezultējas vistipiskākajā mērdokismā. Nemaz nerunājot par to, ka visai reti viņas romāni var lepoties ar kaut cik ievērības cienīgām beigām - te pat gribas piesaukt Agatu Kristiju, kuras detektīvromānu beigās arī visi iespējamie varoņi apprecās un dzīvo laimīgi. Tikai Mērdokas gadījumā vēl spēkā ir punkts, ka varoņiem ir nepieciešams dažas reizes grāmatas laikā pārdomāt to, ar ko viņi vēlas palikt kopā grāmatas beigās. Bet šajā ziņā tā, manuprāt, nav klase. Un šoreiz arī personāžu psiholoģiskā dzīve nevar lepoties ar sevišķu dziļumu vai saistošumu - visi varoņi principā ir diezgan tukši un viņu dilemmas - vairāk vai mazāk triviālas, nav neviena tāda personāža, kuram būtu kāda sevišķa jēga just līdzi.
Kam justu līdzi tu?
1) mācītājam, kas iemīlējies pusaudzī-noziedzniekā un zaudējis ticību Dievam?
2) pusaudzim noziedzniekam no nelabvēlīgas ģimenes, kurš nav īsti normāls un kuram patīk zīmēties ar to, ka viņš ir nopietns bandīts, lai gan patiesībā ir vienkāršs zaglis?
3) vīrietim, kas ne pārāk spoži kādus 8 gadus nodzīvojis štatos un tagad atgriezies Anglijā, saņemot mantojumā dzimtas īpašumus pēc viņa brāļa nāves, turklāt šo brāli viņš nav varējis ciest un tagad vēlas spīts pēc pārdot visus īpašumus un apprecēt sava brāļa bijušo draudzeni - izbijušu mauku (kura gan varbūt arī nav bijusi mauka)?
4) šī vīrieša mātei - kura nekad nav īsti dzīvojusi savu dzīvi un tagad vēlas neļaut dēlam pārdot īpašumus, jo viņa nespēj kaut ko tādu vienkārši pieņemt?
un tā tālāk.
Personāžu, kā jau tas Mērdokai raksturīgs, ir daudz, bet viņi nav īpaši simpātiski, viņu liktenis mani īpaši nerūp un tā pa īstam saistošas bija tikai tās 30-40 lappuses, kurās norisinājās trilleriskais sižets.
Īsi sakot - ne pārāk aizraujoša grāmata (tās sākuma bija īpaši garlaicīga), ne viens no labākajiem Mērdokas darbiem.
Viņas grāmatas ir baismīgi vienveidīgas, un vēlīnajos romānos kaut kas patiešām oriģināls parādās arvien retāk. Brīžiem man pat šķiet, ka viņai bija tāds kā šablons, kuram viņam allaž sekoja, rakstot savu kārtējo romānu. Un tas nav kvalitātes rādītājs. Ja vien, protams, runa nav par AC/DC, kuru vienveidībā IR spēks. Bet Mērdoka... cik daudz viņa lai arī nepievērstos savu varoņu psiholoģijai, viņa principā allaž to dara vienā un tajā pašā veidā, un arī šī psiholoģija sevišķi neizceļas ar daudzveidīguumu. Turklāt ārēji viņa pat reizēm mēģina ieviest kādas variācijas - šajā romānā, piemēram, līdzās tradicionālajai melodramatiskajai līnijai ir arī trillera sižets, bet beigās tas viss tāpat rezultējas vistipiskākajā mērdokismā. Nemaz nerunājot par to, ka visai reti viņas romāni var lepoties ar kaut cik ievērības cienīgām beigām - te pat gribas piesaukt Agatu Kristiju, kuras detektīvromānu beigās arī visi iespējamie varoņi apprecās un dzīvo laimīgi. Tikai Mērdokas gadījumā vēl spēkā ir punkts, ka varoņiem ir nepieciešams dažas reizes grāmatas laikā pārdomāt to, ar ko viņi vēlas palikt kopā grāmatas beigās. Bet šajā ziņā tā, manuprāt, nav klase. Un šoreiz arī personāžu psiholoģiskā dzīve nevar lepoties ar sevišķu dziļumu vai saistošumu - visi varoņi principā ir diezgan tukši un viņu dilemmas - vairāk vai mazāk triviālas, nav neviena tāda personāža, kuram būtu kāda sevišķa jēga just līdzi.
Kam justu līdzi tu?
1) mācītājam, kas iemīlējies pusaudzī-noziedzniekā un zaudējis ticību Dievam?
2) pusaudzim noziedzniekam no nelabvēlīgas ģimenes, kurš nav īsti normāls un kuram patīk zīmēties ar to, ka viņš ir nopietns bandīts, lai gan patiesībā ir vienkāršs zaglis?
3) vīrietim, kas ne pārāk spoži kādus 8 gadus nodzīvojis štatos un tagad atgriezies Anglijā, saņemot mantojumā dzimtas īpašumus pēc viņa brāļa nāves, turklāt šo brāli viņš nav varējis ciest un tagad vēlas spīts pēc pārdot visus īpašumus un apprecēt sava brāļa bijušo draudzeni - izbijušu mauku (kura gan varbūt arī nav bijusi mauka)?
4) šī vīrieša mātei - kura nekad nav īsti dzīvojusi savu dzīvi un tagad vēlas neļaut dēlam pārdot īpašumus, jo viņa nespēj kaut ko tādu vienkārši pieņemt?
un tā tālāk.
Personāžu, kā jau tas Mērdokai raksturīgs, ir daudz, bet viņi nav īpaši simpātiski, viņu liktenis mani īpaši nerūp un tā pa īstam saistošas bija tikai tās 30-40 lappuses, kurās norisinājās trilleriskais sižets.
Īsi sakot - ne pārāk aizraujoša grāmata (tās sākuma bija īpaši garlaicīga), ne viens no labākajiem Mērdokas darbiem.
2009-06-30
comments powered by Disqus