Hippies
Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?
Problēma tomēr ir tajā, ka šis konkrētais seriāls gan skatītāju, gan kritiķu vidū sevišķi populārs nekļuva - tā humoru daudzi atzina par pārāk trulu un saturu - par bezjēdzīgu. Un ir jau arī tiesa - cik gan ap tūkstošgades maiņu aktuāli bija sešdesmito gadu hipiji? Kālab gan par viņiem vajadzēja smieties? Īsti uz šiem jautājumiem atbildēt nevaru - arī seriāls īsti uz to atbildi nesniedza. Tas stāsta par četriem "hipijiem", kuri sešdesmito gadu beigās izdod pagrīdes laikrakstu un dara visu to, ko vajadzētu darīt hipijiem. Vai vismaz viņi domā par tā darīšanu. Personīgi man problēmas radīja tas, ka šie četri personāži tā diezgan nosacīti atbilst jēdzienam "hipijs". Ok, Pega varonis Rejs ir skaidrs - viņš ir pseidohipijs, kurš tikai vēlas get laid un tāpēc ir pieņēmis attiecīgu tēlu. Pietiekami veiksmīgs un arī hipijīgs tēls ir Alekss (Džulians Rinds-Tats) - bagātas un maksimāli brīvdomājošas ģimenes atvase, kura dzīve ir viens vienīgs sekss un narkotikas, un viņš pats ir tik sasodīti vēss, ka vienkārši prieks. Hugo (Darens Boids) ir kaut kāds daļējs rītārds un tikai reizēm ir smieklīgs. Bet kas, sasodīts, ir Salijas Filipsas atveidotā Džila? Viņa ir vēl mazāk komiska nekā IT Crowd Džena, viņa neizskatās pēc hipiju meitenes, un ar viņu saistītais humors visbiežāk ir pilnīgi senils. Un vispār joku kvalitāte šajā seriālā stipri pieklibo - tie ir pārāk acīmredzami, pārāk tieši un pārāk nereālistiski, gluži kā jau minētajā IT Crowd. Skatītāju smieklu celiņš ir pārāk skaļš, atsauces uz laikmetam aktuālajām tēmām bieži nav diez ko kompetentas, un vispār es tiešām par šo seriālu sajūsmā nebiju. Nav arī brīnums, ka tas piedzīvoja tikai vienu sezonu, ja tikai aptuveni 30% joku bija labi.
Problēma tomēr ir tajā, ka šis konkrētais seriāls gan skatītāju, gan kritiķu vidū sevišķi populārs nekļuva - tā humoru daudzi atzina par pārāk trulu un saturu - par bezjēdzīgu. Un ir jau arī tiesa - cik gan ap tūkstošgades maiņu aktuāli bija sešdesmito gadu hipiji? Kālab gan par viņiem vajadzēja smieties? Īsti uz šiem jautājumiem atbildēt nevaru - arī seriāls īsti uz to atbildi nesniedza. Tas stāsta par četriem "hipijiem", kuri sešdesmito gadu beigās izdod pagrīdes laikrakstu un dara visu to, ko vajadzētu darīt hipijiem. Vai vismaz viņi domā par tā darīšanu. Personīgi man problēmas radīja tas, ka šie četri personāži tā diezgan nosacīti atbilst jēdzienam "hipijs". Ok, Pega varonis Rejs ir skaidrs - viņš ir pseidohipijs, kurš tikai vēlas get laid un tāpēc ir pieņēmis attiecīgu tēlu. Pietiekami veiksmīgs un arī hipijīgs tēls ir Alekss (Džulians Rinds-Tats) - bagātas un maksimāli brīvdomājošas ģimenes atvase, kura dzīve ir viens vienīgs sekss un narkotikas, un viņš pats ir tik sasodīti vēss, ka vienkārši prieks. Hugo (Darens Boids) ir kaut kāds daļējs rītārds un tikai reizēm ir smieklīgs. Bet kas, sasodīts, ir Salijas Filipsas atveidotā Džila? Viņa ir vēl mazāk komiska nekā IT Crowd Džena, viņa neizskatās pēc hipiju meitenes, un ar viņu saistītais humors visbiežāk ir pilnīgi senils. Un vispār joku kvalitāte šajā seriālā stipri pieklibo - tie ir pārāk acīmredzami, pārāk tieši un pārāk nereālistiski, gluži kā jau minētajā IT Crowd. Skatītāju smieklu celiņš ir pārāk skaļš, atsauces uz laikmetam aktuālajām tēmām bieži nav diez ko kompetentas, un vispār es tiešām par šo seriālu sajūsmā nebiju. Nav arī brīnums, ka tas piedzīvoja tikai vienu sezonu, ja tikai aptuveni 30% joku bija labi.
2009-07-04
comments powered by Disqus