Kazhes pierakstu burtnīca

"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.
Grāmatas galvenais varonis ir Īnoks Volless - Amerikas pilsoņu kara veterāns, kuru visai drīz pēc kara uzrunā būtne no citas pasaules un piedāvā viņam kļūt par ļoti īpašas stacijas priekšnieku - proti, vadīt pārceltuvi, kurā notiek starpzvaigžņu ceļotāju materializācija/dematerializācija, attiecīgajiem ceļotājiem teleportējoties. Jau aptuveni simts gadus Īnoks pilda šos pienākumus (kuri viņam cita starpā dod arī nemirstību) un allaž meklē risinājumu Zemes problēmām - tai skaitā viņš vēlas, lai zemieši tiktu uzņemti globālajā galaktikas brālībā, taču mūsu civilizācijas nepietiekamās (garīgās) attīstības dēļ tas nešķiet iespējami. Sižeta sarežģījumos ietilpst arī tādi elementi kā FIB veikta Vollesa mājas novērošana (iekļūt tajā nevienam nav iespējams, tāpat mājai neviens neko nevar nodarīt - citplanētiešu tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas), kurlmēma kaimiņos dzīvojoša meitene ar pārdabiskām spējām, Vollesa attiecības ar iedomātiem draugiem, galaktikas problēmas nozagtā Talismana - kaut kāda garīgās enerģijas avota - dēļ.
Kā zinātniskās fantastikas romāns šī grāmata ir pietiekami laba - bez muļķīgiem sci/fi elementiem, ar saistošu sižetu un interesantu stāstījuma pasniegšanas manieri. Tomēr kaut kā šajā grāmatā man pietrūka - lai arī Saimaks it kā mēģina šo grāmatu realizēt kā vairāk nekā vienkārši zinātnisko fantastiku, pievēršoties "nopietnām tēmām", tomēr neko dižu ar tām nopietnajām tēmām viņš nepasaka. Grāmata jau nav slikta, bet arī nekā sevišķi īpaša.