Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut ko es reizēm nesaprotu - kā tas var būt, ka "Tēvu Tedu" uzskata par teju vai labāko komēdijseriālu, kas radīts britu salās (šajā gadījumā Īrijā) pēdējās dažās desmitgadēs. Ja tam tik daudz cienītāju nebūtu, es droši vien būtu izvairījies no šī seriāla iepazīšanas mēģinājumiem. Noskatījos vienā vakarā pirmo sezonu, tad vēl vakar divas sērijas no otrās sezonas, taču domājams, ka līdz galam to tomēr neskatīšos.
Seriāls stāsta par trīs mācītājiem, kas kopā dzīvo uz kādas stipri nožēlojamas un nepievilcīgas salas Īrijas rietumos. Šie trīs mācītāji ir:
1) tēvs Teds - galvenais seriāla varonis un vismazāk trakais no trim varoņiem; uz šo salu viņš nosūtīts par sodu pēc tam, kad nospēlējis Lasvegasā lielu daudzumu naudas, kas bijusi paredzēta, lai kāds slims zēns varētu saņemt ārstēšanu; tēvs Teds ir droši vien vienīgais ticīgais no trim mācītājiem un vienīgais, kurš ir spējīgs vadīt sprediķi, vienlaikus viņš ir pamatīgs melis un, ja vien viņam rastos šāda iespēja, labprāt pārkāptu katoļu mācītājiem obligāto celibātu;
2) tēvs Dūgals - gados jaunākais no trim mācītājiem, viņa intereses ne mazākajā mērā nav saistītas ar reliģiju, turklāt viņš arī stipri apšauba katolicisma lietderīgumu un nav īsti skaidrs, kā tas sanācis, ka viņš kļuvis par mācītāju; Dūgala pamata mīlestība ir veltīta popmūzikai un viņa lielākais sapnis būtu līdzināties Elvisam; vienlaikus īsti nekādu lielu sapņu viņam nav, jo puisim nav ne mazākās iztēles un turklāt viņš arī izceļas ar ļoti zemu intelekta līmeni, šādā veidā regulāri tracinot tēvu Tedu;
3) tēvs Džeks - viņš ir aptuveni 80 gadus vecs marazmātiķis, kurš lielāko daļu (aptuveni 99%) laika pavada savā krēslā, viņš ir agresīvs, rupjš, izvirtis alkoholiķis, kurš reti pasaka ko vairāk kā vienu dusmīgi izkliegtu vārdu, piemēram, "drink!", "girls!", "feck!" (pēdējais īru žargonā nozīmē "sod off!" jeb "vācies prom!").
Seriāla gaitā šie trīs mācītāji nokļūst dažādās muļķīgās (bieži - arī ļoti neērtās) situācijās, un tikai tēvs Teds ar savu izmanību var reizēm šīs problēmas risināt, taču arī viņš bieži dara absolūtas muļķības. Apmēram 50% situāciju tas nostrādāja, bet kopumā seriāls īsti mani nepārliecināja par savu kanonisko statusu. Daudzi joki bija stipri vien lēti un vienveidīgi, situācijas - tizlas. Labi, patiesībā dažas no šīm sešām sērijām man patika - "The Passion of St Tibulus" labi pasmējās par baznīcas mēģinājumiem boikotēt kino filmas, "Grant unto Him Eternal Rest" diezgan saistoši izmantoja triviālo tēmu "ko mēs darīsim ar lielo mantojumu`, arī "Entertaining Father Stone" bija pietiekoši saistoša. Bet pārējās trīs sērijas - par spīti atsevišķi labiem momentiem - izteikti viduvēji komēdijas mēģinājumi.
Ja godīgi - es patiešām nespēju saprast, kādā veidā šis seriāls divas reizes ieguva BAFTA balvu kā gada labākais komēdijseriāls - tai skaitā 1996.gadā par pirmo tā sezonu, kura man nebūt nešķita diez ko izcila, tāpat tas saņēmis veselu virkni citu balvu, absolūti man tas šķiet neizskaidrojami.