Kazhes pierakstu burtnīca

"Belle Époque" jeb "Skaistais laikmets" atnesa Spānijai tās otro Oskaru labākās filmas svešvalodā nominācijā. Ja man vajadzētu vienā teikumā izteikt šīs filmas morāli, viens no variantiem būtu "četras māsas - tas ir forši". Otrs variants būtu - "dzīve ir skaista, lai arī ne viss, kas tajā notiek, ir skaists".
Filma stāsta par Huanito - no armijas dezertējušu jaunekli, kas trīsdesmito gadu sākuma Spānijā, kurā tolaik valdīja diezgan pamatīgas jukas, monarhija pamazām gāja uz galu, republika vēl īsti nebija nostiprinājusies, bet Franko vēl nebija noformulējis savu attieksmi. Huanito nonāk kādā ciematā, kur viņš atrod naktsmītni pie gādīgas sievietes un viņas brāļameitas prostitūtas, iepazīstas ar vietējās kultūras dzīves vadītājiem - pavecāku anarhistiski noskaņotu mākslinieku un ļoti brvīdomājošu mācītāju. Un tad viņš iepazīstas ar anarhista četrām meitām, kas atbraukušas no Madrides. Un tad puisim nemaz vairs pašam negribas doties prom, bet tā vietā viņam sākas visai savdabīgi sakari ar visām četrām jaunajām sievietēm. Jāpiezīmē, ka jaunāko no māsām atveido Penelope Krusa - kura šajā filmā patiešām ir ļoti jauna un, protams, tikpat skaista kā allaž (vienīgi vērts piebilst, ka savās agrīnajās filmās viņa bija nedaudz apaļīgāka nekā jaunākajos laikos).
Filma ir skaista, viegla un baudāma, reizēm izteikti komiska, reizēm - ļoti sensuāla un seksuāla, un reizēm - mazliet neparasta. Te var pieminēt Huanito sakaru ar Veroniku - otro no māsām, kura faktiski ir lesbiete. Man jau šādas filmas patīk - ar pietiekami brīvu morāli, oriģinālu pieeju un košām krāsām. Kā jau tas raksturīgs spāņiem.