Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.
Vispār pastāv dīvaina likumsakarība, ka Nobela prēmijas laurētu grāmatas man visbiežāk ne pārāk patīk, un šis romāns pilnīgi noteikti te nav izņēmums. Lai nepārpūlētos, mēģinot atstāstīt, kas tieši šajā grāmatā notiek, 1 pret 1 pārspiedīšu šeit vienīgo grāmatas anotāciju iekš Amazon:
"This book takes you from a battlefield search for a father. The trenches of World War 1 France,to the same battlefield with the son now in the same trenches. Written thru the eyes of the young man as he sees it: and how his mind processes the horror it sees. This is a masterpiece,for its brutal truth of the simple horrors of war. The blood, the barren waste,the lost dog,and the lost and angry men. Why are the politicians not here,he asks.And even now thru war one still wonders. This book cuts no slake and does not make war noble or great..It is horror written from the minds eye of the Hero."
Es nebūt negrasos piekrist šim aprakstam, bet ja jau tas ir vienīgais, ko Amazon piedāvā, nākas vien ar to samierināties. Man personīgā grāmata šķita šausmīgi pārsātināta, nelasāma (ar lielisku praksi reizēm izvērst vienu teikumu 5 lappušu garumā). Tik traģisks borfests, ka katru reizi, kad to lasīju vienā piegājienā ilgāk par 10 minūtēm, labs miegs bija garantēts.