The Graduate
Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.
Tad mēs pārbraucām mājās, un pamazām ļāvu filmai apziņā nosēsties. Un man pašam par lielu pārsteigumu, pamazām sāka veidoties spriedums, ka esam pamatīgi piemānīti (šādu pieņēmumu izteica arī Liene). "Absolvents" nebūt nav tā filma, par ko tā uzdodas. Tā nav filma par to, ka tev nebūs pakļauties vecāku spiedienam, bet pašam izlemt pār savu dzīvi. Tā nav filma par to, ka mīlestības dēļ ir jābūt gatavam uz visu un ka papīrs valsts iestādē vai "jā" vārds baznīcā nav spēcīgāks par cilvēku jūtām. Šī filma nav daļa no revolūcijas.
Sešdesmitie gadi patiešām bija revolūciju laikmets - Vjetnama, hipiji, Prāgas pavasaris, studentu grautiņi Parīzē. Rokmūzika no tīņu trakuma strauji pārtapa par mākslu (pateicoties Bobam Dilanam un viņa apustuļiem bītliem), kontracepcijas tablete veicināja seksuālo revolūciju, vecākās paaudzes morāle tika atzīta par novecojušu un smieklīgu. Un kur šajā visā pasākumā meklēt "Absolventu"?
"Absolventa" vēstījums nerada tādu triecienu skatītāja smadzenēm, kādu varēja gūt, pirmo reizi izdzirdot Džimiju Hendriksu vai kaut vai noskatoties pilnīgi šīzīgo Sedmykrasky. Ne velti šajā filmā kā audio noformējums tiek izmantotas Saimona un Garfunkela dziesmas - proti, ne tāda veida mūzika, kas vecomāti iedzītu kapā, bet gan divi gludi skūti pieklājīga paskata jaunieši, kas spēlē melodiskas un jebkurai ausij tīkamas dziesmas (lai arī Saimona dziesminieka talants, protams, ir nenoliedzams). Un arī filmas saturs ir apmēram tikpat "adventerous" kā Saimona dziesmas. Lai gan patiesībā viss varētu būt arī savādāk.
Filmas sākumā mums tiešām lieliski tiek parādīta Amerikas suburbijas pelēkā dzīve - ar blāvajiem cilvēkiem un viņu vēl blāvāko ikdienu, ko nespēj izmainīt arī sarkans kabriolets. Un tad jaunā apjukušā vīrieša dzīvē ienāk Robinsona kundze - brīvdomājoša, nedomājoša par sekām, seksuāla, individuāla, atšķirīga, un viņa šo dīkdieni paķer sev līdzi. Taču tad ap filmas vidu tradicionālās vērtības gūst virsroku, jaunais vīrietis pēkšņi saprot, ka viņa sakars ar sievieti, kas varētu būt viņa māte (nekas, ka aktrise ir tikai 6 gadus vecāka par pašu Hofmanu - tā ir tipiska prakse), ir pretdabisks, riebīgs un nepieņemams un ka viņš pats ir teju vai izvarošanas upuris, un ka patiesībā viņš mīl šīs sievietes meitu, kura gan ne ar ko nav apliecinājusi, ka viņu kādam būt vērts mīlēt (ja nu vienīgi kādu uzbudinātu aina ar viņas raudāšanu pēc naktskluba apmeklējuma). Arī ar Lieni pārspriedām šo tēmu, un viņa atzina, ka visai dīvainā veidā Robinsona kundze, kura faktiski ir filmas pozitivā varone, tiek padarīta par ļaundari un jaunā pāra attiecību izbojātāju, lai gan īstenībā viņas motivācija, kāpēc viņa nevēlas sakaru starp puisi un viņas meitu, filmas gaitā mainās (sākotnēji gan viņas motivācija, gan rīcība, ir pilnīgi saprotamas, bet tad viņa vienkārši kļūst par kuci). Un man kā skatītājam tiek iegalvots - tas nav pareizi, tas nav pieņemami, attiecībām ir jābūt tieši tādām. Un pat vēl vairāk - Liene pilnīgi pareizi jau filmas skatīšanās laikā uztvēra, ka pēdējā aina autobusā patiesībā ir skumja - ka tā atklāj apstākli, ka puisis ar meiteni vēl ne reizes nav jēdzīgi sarunājušies un ka viņiem visticamākais nav nekādu kopīgu interešu un ka viņu dzīve labākajā gadījumā būs līdzīga kā meitenes vecākiem.
Līdz ar to es varu apgalvot vienu - Maiks Nikolss mani pamatīgi piekāsa, ar mani manipulēja un lika man domāt tā, kā es patiesībā nemaz nedomāju. Un tā ir diezgan pamatīga cūcība. Bet sausais atlikums šai filmai ir un paliek tas pats - "The Sounds of Silence", "Scarborough Faire" un "Mrs. Robinson" - trīs patiešām skaistas dziesmas.
Tad mēs pārbraucām mājās, un pamazām ļāvu filmai apziņā nosēsties. Un man pašam par lielu pārsteigumu, pamazām sāka veidoties spriedums, ka esam pamatīgi piemānīti (šādu pieņēmumu izteica arī Liene). "Absolvents" nebūt nav tā filma, par ko tā uzdodas. Tā nav filma par to, ka tev nebūs pakļauties vecāku spiedienam, bet pašam izlemt pār savu dzīvi. Tā nav filma par to, ka mīlestības dēļ ir jābūt gatavam uz visu un ka papīrs valsts iestādē vai "jā" vārds baznīcā nav spēcīgāks par cilvēku jūtām. Šī filma nav daļa no revolūcijas.
Sešdesmitie gadi patiešām bija revolūciju laikmets - Vjetnama, hipiji, Prāgas pavasaris, studentu grautiņi Parīzē. Rokmūzika no tīņu trakuma strauji pārtapa par mākslu (pateicoties Bobam Dilanam un viņa apustuļiem bītliem), kontracepcijas tablete veicināja seksuālo revolūciju, vecākās paaudzes morāle tika atzīta par novecojušu un smieklīgu. Un kur šajā visā pasākumā meklēt "Absolventu"?
"Absolventa" vēstījums nerada tādu triecienu skatītāja smadzenēm, kādu varēja gūt, pirmo reizi izdzirdot Džimiju Hendriksu vai kaut vai noskatoties pilnīgi šīzīgo Sedmykrasky. Ne velti šajā filmā kā audio noformējums tiek izmantotas Saimona un Garfunkela dziesmas - proti, ne tāda veida mūzika, kas vecomāti iedzītu kapā, bet gan divi gludi skūti pieklājīga paskata jaunieši, kas spēlē melodiskas un jebkurai ausij tīkamas dziesmas (lai arī Saimona dziesminieka talants, protams, ir nenoliedzams). Un arī filmas saturs ir apmēram tikpat "adventerous" kā Saimona dziesmas. Lai gan patiesībā viss varētu būt arī savādāk.
Filmas sākumā mums tiešām lieliski tiek parādīta Amerikas suburbijas pelēkā dzīve - ar blāvajiem cilvēkiem un viņu vēl blāvāko ikdienu, ko nespēj izmainīt arī sarkans kabriolets. Un tad jaunā apjukušā vīrieša dzīvē ienāk Robinsona kundze - brīvdomājoša, nedomājoša par sekām, seksuāla, individuāla, atšķirīga, un viņa šo dīkdieni paķer sev līdzi. Taču tad ap filmas vidu tradicionālās vērtības gūst virsroku, jaunais vīrietis pēkšņi saprot, ka viņa sakars ar sievieti, kas varētu būt viņa māte (nekas, ka aktrise ir tikai 6 gadus vecāka par pašu Hofmanu - tā ir tipiska prakse), ir pretdabisks, riebīgs un nepieņemams un ka viņš pats ir teju vai izvarošanas upuris, un ka patiesībā viņš mīl šīs sievietes meitu, kura gan ne ar ko nav apliecinājusi, ka viņu kādam būt vērts mīlēt (ja nu vienīgi kādu uzbudinātu aina ar viņas raudāšanu pēc naktskluba apmeklējuma). Arī ar Lieni pārspriedām šo tēmu, un viņa atzina, ka visai dīvainā veidā Robinsona kundze, kura faktiski ir filmas pozitivā varone, tiek padarīta par ļaundari un jaunā pāra attiecību izbojātāju, lai gan īstenībā viņas motivācija, kāpēc viņa nevēlas sakaru starp puisi un viņas meitu, filmas gaitā mainās (sākotnēji gan viņas motivācija, gan rīcība, ir pilnīgi saprotamas, bet tad viņa vienkārši kļūst par kuci). Un man kā skatītājam tiek iegalvots - tas nav pareizi, tas nav pieņemami, attiecībām ir jābūt tieši tādām. Un pat vēl vairāk - Liene pilnīgi pareizi jau filmas skatīšanās laikā uztvēra, ka pēdējā aina autobusā patiesībā ir skumja - ka tā atklāj apstākli, ka puisis ar meiteni vēl ne reizes nav jēdzīgi sarunājušies un ka viņiem visticamākais nav nekādu kopīgu interešu un ka viņu dzīve labākajā gadījumā būs līdzīga kā meitenes vecākiem.
Līdz ar to es varu apgalvot vienu - Maiks Nikolss mani pamatīgi piekāsa, ar mani manipulēja un lika man domāt tā, kā es patiesībā nemaz nedomāju. Un tā ir diezgan pamatīga cūcība. Bet sausais atlikums šai filmai ir un paliek tas pats - "The Sounds of Silence", "Scarborough Faire" un "Mrs. Robinson" - trīs patiešām skaistas dziesmas.
2009-08-22
comments powered by Disqus