Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".
Ja iepriekš manas domas par Luisu kā rakstnieku nebija sevišķi augstas, tad tagad es no viņa gaidu vēl mazāk nekā iepriekš. Kosmosa triloģijā Luiss raksta savu versiju par pasaules radīšanu un dievībām, veidojot stipri līdzīgu kosmoloģiju kā Tolkiens "Silmarillionā" (jāpiezīmē, ka Tolkiena grāmata iznāca tikai pēc autora nāves, bet domājams, ka Luiss kā Tolkiena tuvs draugs ar tā saturu bija pazīstams vēl pirms pats pievērsās savai triloģijai). Šajā konkrētajā romānā tā galvenais varonis profesors Ransoms nokļūst uz Venēras (par kuru tolaik vēl nebija zināms, ka uz šīs planētas apstākļi nepavisam nav piemēroti cilvēka dzīvošanai), kur dzīvību Dievs (nosaukts kaut kādā stilīgā vārdā, kuru man ir slinkums atkārtot) radījis pavisam nesen, un kur vēl pagaidām ir tikai divi cilvēki - vietējie Ādams un Ieva. Un līdzās Ransomam uz planētas ir nokļuvis sātans, kas iemiesojies Ransoma mūžīgā ienaidnieka - profesora Vestona - ķermenī. Ransoma uzdevums ir neļauj sātanam pavest turienes Ievu uz Dieva gribas pārkāpšanu un līdz ar to apturēt grēkā krišanu. Un tad nu šie tur trijatā polemizē.
Ja jau "Silmarillions" mani kaitināja ar tiešajām dažādu reliģiju mītu izmantošanām, tad Luisa gadījumā tas viss ir vēl ļaunāk. Tolkiens vismaz pilnīgi atklāti rakstīja par iedomātu pasauli, kamēr Luisa triloģijā darbība norisinās mūsu pasaulē, kurā visai absurdā veidā spēj sadzīvot kopā zinātne un reliģijas mīti (lai gan, protams, Luiss pārāk neaizraujas ar precizēšanu, kā šie divi pretējie pasaules uzskati spēj sadzīvot). Patiesībā tas nav nekāds brīnums, ievērojot to, ka Luiss bija diezgan pamatīgi reliģisks tips un arī "Nārnijā" ir jūtamas šādas viņa simpātijas, bet šajā konkrētajā grāmatā mani tas kaut kā kaitināja vairāk. Turklāt ar "Nārniju" šeit paralēļu ir ļoti daudz - vēlākajās hronikas grāmatās Luiss diezgan plaši izmanto līdzīgu kosmoloģiju. Manai gaumei tas viss ir pārāk reliģiski un pārāk sviestaini, lai to sauktu par labu grāmatu, un ir skaidrs, ka Luiss mani tagad interesē vēl daudz mazāk nekā iepriekš.