My Uncle Oswald
Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.
Protams, varētu teikt, ka "Mans tēvocis Osvalds" sevišķi neatšķiras no Dāla īsstāstu stila, ne velti šis personāžs jau iepriekš parādījās dažos viņa stāstos, kas tika rakstīti žurnālam "Playboy", tomēr jāatzīst, ka Osvalds ir personāžs no nedaudz citas operas nekā, piemēram, tantiņa - dermatoloģijas amatiere.
Šajā romānā tiek atstāstīts, kādā veidā tēvocis Osvalds kļuva par miljonāru. Der pieminēt, ka salīdzinoši ar daudziem reālās pasaules miljonāriem tēvoča Osvalda stāsts patiesībā ir gaužām tikumīgs un šķīsts. Taču vienlaikus tas ir tik pilns ar seksu, ka varbūt pat marķīzs de Sads to spētu novērtēt. Lai gan patiesībā - ne nieka de Sads to nenovērtētu, jo šīs grāmatas seksuālā pasaule principā ir diezgan naiva un vienkārša. Tēvocis Osvalds, kurš gan romāna darbības laikā nav vēl nekāds tēvocis, bet gan pavisam jauns vīrietis, ir visai vienkāršs jauneklis, kuram ir raksturīga visai liela seksuālā apetīte, kurā centrāls ir princips - nekad vairāk kā vienu reizi ar vienu sievieti. Diezgan labs princips, manuprāt, ne? Nu jā, un tad šis jauneklis sāk veidot kapitālu, tirgojot pasaulē spēcīgāko potences līdzekli - kaut kādu Āfrikas kukaiņu pulveri, salīdzinoši ar kuru jebkāda mūsdienu viagra tāda bērnu spēlīte vien ir. Pirmajā cēlienā, ja to tā var nosaukt, Osvalds savu burvju līdzekli tirgo dažādu Eiropas valstu diplomātiem (piezīme - šī cēliena darbība risinās pirms Pirmā pasaules kara), tad viņš dodas uz fronti un pēc kara atgriežas pie vecajām spēlēm, taču šoreiz viņš izlēmis pievērsties kam pavisam citādam - veidot spermas banku, lai par bargu naudu tirgotu attiecīgā laikmeta izcilāko vīru spermu. Protams, Osvalds apzinājās, ka tik vienkārši pieklauvēt pie Alberta Einšteina durvīm un palūgt viņa spermas paraugu, varētu nebūt, tālab te atkal iesaistījās viņa viltīgas potences līdzeklis un Osvalda asistente - superseksuālā persiešu - angļu jauktene. Un tādā veidā Osvalds tiek pie tādu vīru kā Einšteins, Monē, Renuārs, Bernards Šovs, Marsels Prusts, Džeimss Džoiss, Džakomo Pučini un citu ģenētiskā materiāla, kuru vēlāk plāno notirgot par lielu naudu stulbām bagātām sievietēm.
Vai šī grāmata ir laba? Gribētos teikt - tā ne gluži. Sākotnēji bija smieklīgi, bet visai ātri apnika. Patiesībā - gluži kā tas varētu būt, ja lielos daudzumos vajadzētu lasīt stāstus par Kūtnieku Augustu. Ievads bija patiešām lielisks, dažas pirmās nodaļas man arī patika, bet tad pamazām sāka pārņemt apziņa, ka autoru, kurš pats vairs "nevarēja" - kā nekā tajā laikā Dālam pašam bija ap 65 gadiem, pārņēmusi vēlēšanās rakstīt par seksu, bet ka nekā, ko par to rakstīt, viņam īsti nebija. Man nav problēmu ar šīs grāmatas saturu, kurš dažos jautājumos ir gaužām konservatīvs - piemēram, nedz Osvalds nedz viņa palīdze nav gatavi sniegt Prustam (ievērojamam homoseksuālim) savu dibenu (kas šķiet dīvaini, ievērojot to, ka daudz kas cits varoņiem nemaz nešķiet nepieņemams. Kā tāda grāmata nav nekas dižs - izlasīt var, bet vai vajag? Drīzāk nevajag.
Protams, varētu teikt, ka "Mans tēvocis Osvalds" sevišķi neatšķiras no Dāla īsstāstu stila, ne velti šis personāžs jau iepriekš parādījās dažos viņa stāstos, kas tika rakstīti žurnālam "Playboy", tomēr jāatzīst, ka Osvalds ir personāžs no nedaudz citas operas nekā, piemēram, tantiņa - dermatoloģijas amatiere.
Šajā romānā tiek atstāstīts, kādā veidā tēvocis Osvalds kļuva par miljonāru. Der pieminēt, ka salīdzinoši ar daudziem reālās pasaules miljonāriem tēvoča Osvalda stāsts patiesībā ir gaužām tikumīgs un šķīsts. Taču vienlaikus tas ir tik pilns ar seksu, ka varbūt pat marķīzs de Sads to spētu novērtēt. Lai gan patiesībā - ne nieka de Sads to nenovērtētu, jo šīs grāmatas seksuālā pasaule principā ir diezgan naiva un vienkārša. Tēvocis Osvalds, kurš gan romāna darbības laikā nav vēl nekāds tēvocis, bet gan pavisam jauns vīrietis, ir visai vienkāršs jauneklis, kuram ir raksturīga visai liela seksuālā apetīte, kurā centrāls ir princips - nekad vairāk kā vienu reizi ar vienu sievieti. Diezgan labs princips, manuprāt, ne? Nu jā, un tad šis jauneklis sāk veidot kapitālu, tirgojot pasaulē spēcīgāko potences līdzekli - kaut kādu Āfrikas kukaiņu pulveri, salīdzinoši ar kuru jebkāda mūsdienu viagra tāda bērnu spēlīte vien ir. Pirmajā cēlienā, ja to tā var nosaukt, Osvalds savu burvju līdzekli tirgo dažādu Eiropas valstu diplomātiem (piezīme - šī cēliena darbība risinās pirms Pirmā pasaules kara), tad viņš dodas uz fronti un pēc kara atgriežas pie vecajām spēlēm, taču šoreiz viņš izlēmis pievērsties kam pavisam citādam - veidot spermas banku, lai par bargu naudu tirgotu attiecīgā laikmeta izcilāko vīru spermu. Protams, Osvalds apzinājās, ka tik vienkārši pieklauvēt pie Alberta Einšteina durvīm un palūgt viņa spermas paraugu, varētu nebūt, tālab te atkal iesaistījās viņa viltīgas potences līdzeklis un Osvalda asistente - superseksuālā persiešu - angļu jauktene. Un tādā veidā Osvalds tiek pie tādu vīru kā Einšteins, Monē, Renuārs, Bernards Šovs, Marsels Prusts, Džeimss Džoiss, Džakomo Pučini un citu ģenētiskā materiāla, kuru vēlāk plāno notirgot par lielu naudu stulbām bagātām sievietēm.
Vai šī grāmata ir laba? Gribētos teikt - tā ne gluži. Sākotnēji bija smieklīgi, bet visai ātri apnika. Patiesībā - gluži kā tas varētu būt, ja lielos daudzumos vajadzētu lasīt stāstus par Kūtnieku Augustu. Ievads bija patiešām lielisks, dažas pirmās nodaļas man arī patika, bet tad pamazām sāka pārņemt apziņa, ka autoru, kurš pats vairs "nevarēja" - kā nekā tajā laikā Dālam pašam bija ap 65 gadiem, pārņēmusi vēlēšanās rakstīt par seksu, bet ka nekā, ko par to rakstīt, viņam īsti nebija. Man nav problēmu ar šīs grāmatas saturu, kurš dažos jautājumos ir gaužām konservatīvs - piemēram, nedz Osvalds nedz viņa palīdze nav gatavi sniegt Prustam (ievērojamam homoseksuālim) savu dibenu (kas šķiet dīvaini, ievērojot to, ka daudz kas cits varoņiem nemaz nešķiet nepieņemams. Kā tāda grāmata nav nekas dižs - izlasīt var, bet vai vajag? Drīzāk nevajag.
2009-08-31
comments powered by Disqus