Kazhes pierakstu burtnīca

"Kad ziemas naktī ceļinieks" mani padarīja par Italo Kalvino fanu. Kžištofs no Polijas (kas arī ir šīs grāmatas liels cienītājs) atzinās, ka esot lasījis arī vēl citas Kalvino grāmatas, kas ne tuvu neesot "Ceļinieka" cienīgas. Es tomēr izlēmu pārliecināties pats, un tagad varu teikt - Kžištofam bija pilnīga un galīga taisnība.
Vispār jau man patīk netradicionāla stila proza - tas pats "Ceļinieks" nebūt nav konvencionālajai literatūrai piederīgs, arī Svens Oge Madsens nav viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas atbilst socreālisma kanoniem. Attiecībā uz "Krustojošos likteņu pili" varu teikt, ka man patīk Kalvino ideja - paņemt taro kāršu komplektu, tās visas izklāt uz galda un piesaistīt šīm kārtīm stāstus - tādā ziņā, ka veidot stāstus, atbilstoši kāršu secībai. Tas tiešām ir lielisks gājiens, un man patika arī veids, kā grāmata iesākās - ar dīvaino pili-tavernu, kurā cilvēki zaudē runas spējas un tāpēc katrs savus piedzīvojumus atstāsta ar taro kāršu palīdzību.
Taču jāatzīst, ka lielākos daudzumos šis paņēmiens kļūst nogurdinošs, un patiesībā es būtu bijis daudz priecīgāks, ja šim principam Kalvino būtu sekojis kādu 2-3 stāstu garumā un tālākajā grāmatā pievērsies kaut kam citam. Tas, ka šajā grāmatā katrs stāsts ir pilns ar atsaucēm uz klasisko literatūru un daļa stāstu arī ir Kalvino variācijas par klasiskiem stāstiem, mani varbūt ne gluži uztrauc, bet... šīs grāmatas lasīšana man dižu prieku nesagādāja, un pēdējiem stāstiem pārskrēju pāri jau izteikti pavirši - tā lai izlasīts būtu, bet ne vairāk.
No kā var secināt, ka doma par taro kārtīm tomēr ir vairāk vai mazāk vienreizējas lietošanas triks - īstermiņā tas šķiet ļoti oriģināli un mani kā lasītāju piesaista veids, kā Kalvino spēs veidot stāstījumu izveidoto līdzekļu robežās, bet diezgan ātri es saprotu, ka izņemot Kalvino tēlaini skaisto valodu nekā diži cita šajā grāmatā nav. Un tā mani sāk garlaikot. Tādējādi manā neeksistējošajā rakstnieku topā, dažas vietas Kalvino pilnīgi noteikti ir zaudējis.