Lord Malquist and Mr Moon

Pat ja tev Toma Stoparda vārds ir zināms, diez vai tev būs gadījies lasīt šo viņa grāmatu. Ne velti tās jaunākā izdevuma priekšvārdā autors apgalvo, ka viņš neesot pazīstams ar nevienu cilvēku, kas to būtu izlasījis. Un nav jau brīnums - Stopards tomēr ir pamatā zināms kā dramaturgs ("Arcadia", "The Invention of Love", "The Real Thing", "Rosencrantz and Guildenstern are dead"), kino scenārists ("Brazil", "Shakespeare in Love" un pat kā režisors (sava paša mirušajiem Rozenkrancam un Gildenšternam). Bet ko mēs zinām par Stopardu kā prozas autoru?
Patiesībā - gaužām maz. "Lords Malkvists un misters Mūns" ir viņa vienīgais romāns, klajā tas nāca apmēram vienlaikus ar autora pirmo lugu - tiem pašiem "Hamleta" varoņiem, ko jau divreiz še minēju, un tā sanāca, ka turpināt centienus prozā Stopardam nebija īpaši daudz jēgas - jo kā dramaturgs viņš uzreiz kļuva slavens, bet šis romāns grima aizmirstībā. Patiesībā gan - diezgan nepelnīti. Patiesībā šī ir tieši tāda grāmata, ko varētu gaidīt no Stoparda - prozas rakstnieka. Proti, diezgan šīzīgs vēstījums, kura sižetu ir grūti atstāstīt. Labāk tāpēc pieminēšu romāna varoņus. Devītais lords Malkvists ir pēdējais savas dzimtas pārstāvis (tā viņš ir izlēmis), kurš vēlas, lai tiktu uzrakstīta grāmata par viņa dzīvi. Kāds Malkvista sencis ticis pamatīgi apzagts, jo viņš esot izgudrojis tos augstos zābakus, ko sauc par "velingtoniem", bet Velingtons tos vienkārši nekaunīgi piesavinājies. Misters Mūns tikām ir diezgan tipisks stopardisks dīkdienis, kurš gadiem ilgi raksta grāmatu par pasaules vēsturi, bet nav vēl ticis galā ar tās pirmo teikumu - patiesībā viņš arī neko vairāk necer dzīves laikā izdarīt, kā vien pievarēt šo pirmo teikumu. Misteram Mūnam ir sieva - ļoti seksuāla sieviete, ar kuru gan viņam nekad fiziska tuvība nav bijusi, jo sieva tam neesot gatava (kas gan viņai, protams, netraucē iesaistīties grāmatas gaitā vismaz 4-5 seksuālos sakaros ar dažādiem vīriešiem). Pašam misteram Mūnam arī romāna gaitā izdodas atbrīvoties no savas nevainības, turklāt ar lorda Malkvista sievu (lieki teikt, ka Malkvists arī nepalaiž garām izdevību pabūt tuvs ar Mūna sievu). Vēl romānā iesaistās divi kovboji, viens melnādains īru ebrejs - kučieris un pavisam aizdomīgs tipāžs, kas esot augšāmcēlies Kristus. Ja man vajadzētu šo romānu raksturot divos vārdos, tie būtu: balagānisks absurds. Proti, raksturīgi agrīnajam Stopardam, arī prozā viņš diezgan izteikti pieturās Beketa rakstīšanas manierei, un tā kā man absurds tīk, tad arī pret šo grāmatu iebildumu man nav. Protams, es neloloju ilūzijas, ka Stopards kā prozaiķis varētu pārspēt pats sevi kā dramaturgu, bet šī grāmata patiešām bija gana saistoša, un jāatzīst, ka man tā patika.
2009-09-12
7.5
comments powered by Disqus