Leaf Storm
Kad Garsija Markess rakstīja "Lapu vētru", viņš bija jaunāks nekā es tagad. Tas, protams, neko neliecina nedz par autoru, nedz par mani, nedz par grāmatas kvalitāti, bet fakts ir tāds, ka šī bija viņa pirmā publicētā grāmata, kas turklāt tapa teju desmit gadus, pirms viņš uzrakstīja nākamo - "Pulkvedim neviens neraksta".
GGM grāmatu vidū šī netiek uzskatīta par vienu no centrālajiem punktiem. Tajā gan pirmo reizi parādās ciems Macondo, kas slavens kļuva "Simts vientulības gados" un tāpat daži Markesa slavenākā romāna personāži savu pirmo parādīšanos piedzīvo tieši šeit. Arī stilistiski var redzēt, ka Markess jau iet pa to ceļu, kas viņu vēlāk aizvedīs līdz pasaules slavai un atzīšanai un Nobela prēmijai. Bet šeit viņš ir vēl tikai šī ceļa sākumā. Pēc idejas, protams, var teik, ka šī grāmata ir pieskaitāma maģiskajam reālismam, bet ar daudz lielāku uzsvaru uz otro un mazāku uz pirmo, nekā vēlākos Markesa darbos.
Grāmata stāsta par to, kā trīs vienas ģimenes pārstāvji - vectēvs, māte un desmitgadīgs dēls kopīgi dodas uz kādām bērēm. Mirušais ir bijis ciemā visu nemīlēts, taču šo ģimeni ar viņu kaut kas saista. Grāmatas sākuma daļa (labākā - manā uztverē) sastāv no trīs galveno iesaistīto personu iekšējiem monologiem šo bēru laikā. Tālāk sākas refleksija, kurā (loģiskā kārtā) mazajam puikam īsti vietas nav - atmiņas par pagātni un par mirušo ārstu.
Protams, iespējams, ka tajā, ka man grāmatas beigas patika mazāk nekā tās sākums, pie vainas ir gluži vienkārša fizioloģija - iesāku lasīt šo grāmatu es svētdienas rītā "kaučsērfojot" Tamperē, bija jauks rīts un man priekšā - lieliska pastaigu diena; beidzu lasīt tās pašas dienas vakarā lidmašīnā uz Rīgu - noguris, izsalcis, ar sāpošām kājām, cīnoties ar miegu. Varbūt tā, varbūt ne tā, bet sākums, kā jau minēju, bija labāks nekā beigas. Un vispār - var just, ka Markess bija uzķēris kādu gaisā virmojošu tēmu, kuru vēlāk viņam izdevās pārvērst meistardarbos, bet 21 gada vecumā, kad viņš rakstīja "La Hojarasca", meistarstiķim viņš gluži vienkārši vēl nebija gana pieredzējis. Vēlāk - jau pilnīgi cita lieta.
GGM grāmatu vidū šī netiek uzskatīta par vienu no centrālajiem punktiem. Tajā gan pirmo reizi parādās ciems Macondo, kas slavens kļuva "Simts vientulības gados" un tāpat daži Markesa slavenākā romāna personāži savu pirmo parādīšanos piedzīvo tieši šeit. Arī stilistiski var redzēt, ka Markess jau iet pa to ceļu, kas viņu vēlāk aizvedīs līdz pasaules slavai un atzīšanai un Nobela prēmijai. Bet šeit viņš ir vēl tikai šī ceļa sākumā. Pēc idejas, protams, var teik, ka šī grāmata ir pieskaitāma maģiskajam reālismam, bet ar daudz lielāku uzsvaru uz otro un mazāku uz pirmo, nekā vēlākos Markesa darbos.
Grāmata stāsta par to, kā trīs vienas ģimenes pārstāvji - vectēvs, māte un desmitgadīgs dēls kopīgi dodas uz kādām bērēm. Mirušais ir bijis ciemā visu nemīlēts, taču šo ģimeni ar viņu kaut kas saista. Grāmatas sākuma daļa (labākā - manā uztverē) sastāv no trīs galveno iesaistīto personu iekšējiem monologiem šo bēru laikā. Tālāk sākas refleksija, kurā (loģiskā kārtā) mazajam puikam īsti vietas nav - atmiņas par pagātni un par mirušo ārstu.
Protams, iespējams, ka tajā, ka man grāmatas beigas patika mazāk nekā tās sākums, pie vainas ir gluži vienkārša fizioloģija - iesāku lasīt šo grāmatu es svētdienas rītā "kaučsērfojot" Tamperē, bija jauks rīts un man priekšā - lieliska pastaigu diena; beidzu lasīt tās pašas dienas vakarā lidmašīnā uz Rīgu - noguris, izsalcis, ar sāpošām kājām, cīnoties ar miegu. Varbūt tā, varbūt ne tā, bet sākums, kā jau minēju, bija labāks nekā beigas. Un vispār - var just, ka Markess bija uzķēris kādu gaisā virmojošu tēmu, kuru vēlāk viņam izdevās pārvērst meistardarbos, bet 21 gada vecumā, kad viņš rakstīja "La Hojarasca", meistarstiķim viņš gluži vienkārši vēl nebija gana pieredzējis. Vēlāk - jau pilnīgi cita lieta.
2009-09-13
comments powered by Disqus