Down and Out in Paris and London
Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.
Šī ir grāmata, ar kuru Orvels pa īstam pieteica savu vārdu literatūrā - pusautobiogrāfisks vēstījums par Parīzes un Londonas trūcīgo aprindu dzīvi. Proti, pats Orvels, kurš gan nāca no diezgan turīgas ģimenes, kādu laiku dzīvoja Parīzē, strādādams diezgan nožēlojamus gadījuma darbus, bet pēcāk - klaiņoja pa Angliju. Pasniegta grāmata ir tādā veidā, ka tur katrs vārds un katra sāpe būtu autora paša izdzīvoti, un lasīšanas procesā man tā arī šķita un tas viss šķita ļoti ticami un pārliecinoši. Vēlāk gan apskatīju papildu avotus, kuros izrādījās, ka Orvels savus apstākļus nedaudz pārspīlēja, turklāt viņš, protams, grāmatā nepiemin to, ka principā viņš bija tajos apstākļos kā būtu manas iecienītās Pulp dziesmas "Common People" varonei, kura skatoties uz tarakāniem uz sienas tāpat zināja, ka viens zvans tētiņam visu to var apturēt - proti, brīdī, kad Orvelam apniktu būtu nabagam, viņš varētu tāds pārstāt būt, un tas kaut kādā mērā viņu noteikti arī ietekmēja.
Bet runa šeit nav par patiesību, bet gan par ticamību un grāmatas lasāmību, un šajā ziņā varu par "Postu un badu Parīzē un Londonā" teikt tikai tos labākos vārdus - uzrakstīta šī grāmata ir fenomenāli vitāli, aizgrābjoši un dzīvi, tā ka nav brīnums, ka Orvels ar šo grāmatu kļuva slavens. Reizēm Orvels atkāpjas no grāmatas vēstījuma formāta un iestarpina savas pārdomas par tēmu, bet arī tās ir pilnīgi vietā, un vispār es tiešām ļoti priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Iespējams, tā tev varētu patikt pat tad, ja "1984" nemaz nav tavā gaumē.
Šī ir grāmata, ar kuru Orvels pa īstam pieteica savu vārdu literatūrā - pusautobiogrāfisks vēstījums par Parīzes un Londonas trūcīgo aprindu dzīvi. Proti, pats Orvels, kurš gan nāca no diezgan turīgas ģimenes, kādu laiku dzīvoja Parīzē, strādādams diezgan nožēlojamus gadījuma darbus, bet pēcāk - klaiņoja pa Angliju. Pasniegta grāmata ir tādā veidā, ka tur katrs vārds un katra sāpe būtu autora paša izdzīvoti, un lasīšanas procesā man tā arī šķita un tas viss šķita ļoti ticami un pārliecinoši. Vēlāk gan apskatīju papildu avotus, kuros izrādījās, ka Orvels savus apstākļus nedaudz pārspīlēja, turklāt viņš, protams, grāmatā nepiemin to, ka principā viņš bija tajos apstākļos kā būtu manas iecienītās Pulp dziesmas "Common People" varonei, kura skatoties uz tarakāniem uz sienas tāpat zināja, ka viens zvans tētiņam visu to var apturēt - proti, brīdī, kad Orvelam apniktu būtu nabagam, viņš varētu tāds pārstāt būt, un tas kaut kādā mērā viņu noteikti arī ietekmēja.
Bet runa šeit nav par patiesību, bet gan par ticamību un grāmatas lasāmību, un šajā ziņā varu par "Postu un badu Parīzē un Londonā" teikt tikai tos labākos vārdus - uzrakstīta šī grāmata ir fenomenāli vitāli, aizgrābjoši un dzīvi, tā ka nav brīnums, ka Orvels ar šo grāmatu kļuva slavens. Reizēm Orvels atkāpjas no grāmatas vēstījuma formāta un iestarpina savas pārdomas par tēmu, bet arī tās ir pilnīgi vietā, un vispār es tiešām ļoti priecājos, ka šo grāmatu izlasīju. Iespējams, tā tev varētu patikt pat tad, ja "1984" nemaz nav tavā gaumē.
2009-09-26
comments powered by Disqus