Dans Paris
Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.
"Dans Paris" ir jau trešā Kristofa Onorē filma, ko esmu noskatījies, un gluži tāpat kā abās pārējās arī šeit vienu no galvenajām lomām atveido Luijs Garels, par kura ekspertiem mēs ar Lieni pamazām sākam pārvērsties.
Filma stāsta par diviem brāļiem. Viens no viņiem nupat ir atgriezies Parīzē pēc tam, kad viņu ir pametusi mīļotā sieviete (lai gan, iespējams, viņš šo sievieti nekad tā īsti nav mīlējis) un tagad viņš ir dziļā depresijā un reti iziet no istabas. Otrs tikām (prognozējami šo brāli spēlē Garels) tusē ar meitenēm un īpaši nepiepūlās ar savām mācībām universitātē. Viņi abi tagad dzīvo pie sava nedaudz trakā tēva, kurš nav īsti laimīgs kopš viņu pameta sieva, aizejot pie kanādiešu malkascirtēja. Jā, šeit patiešām tiek pieminēts Lumberjack! Forši, vai ne!
Kas attiecas uz pašu filmu - sākuma daļā tā ir visai haotiska, vecākā brāļa atmiņas un tagadnes ainām mijoties neprognozējamā secībā un īsti neļaujot saprast, kas tieši kļūst par iemeslu viņu attiecību beigām. Vēlāk viss kļūst daudz maz saprotams, un filmas otrā puse ir pavisam normāli uztverama. Jāpiezīmē, ka filma ir diezgan izteikti "self conscious", proti vairākās situācijās Garels "izkāpj no tēla" un vēršas pie manis kā skatītāja pa tiešo. Kālab šāds postmoderns gājiens - īsti neņemos teikt, bet vispār man tādi gājieni patīk.
Domājams, ka no trim pēdējās dienās redzētajām Garela filmām šī ir vismazāk labā. Nebija jau šī filma slikta, un man patika tās pāris tiešie gājieni, bet sākuma daļa, manuprāt, tomēr bija pārāk haotiska un bezmērķīga, un tas plus punktus filmai nedeva.
"Dans Paris" ir jau trešā Kristofa Onorē filma, ko esmu noskatījies, un gluži tāpat kā abās pārējās arī šeit vienu no galvenajām lomām atveido Luijs Garels, par kura ekspertiem mēs ar Lieni pamazām sākam pārvērsties.
Filma stāsta par diviem brāļiem. Viens no viņiem nupat ir atgriezies Parīzē pēc tam, kad viņu ir pametusi mīļotā sieviete (lai gan, iespējams, viņš šo sievieti nekad tā īsti nav mīlējis) un tagad viņš ir dziļā depresijā un reti iziet no istabas. Otrs tikām (prognozējami šo brāli spēlē Garels) tusē ar meitenēm un īpaši nepiepūlās ar savām mācībām universitātē. Viņi abi tagad dzīvo pie sava nedaudz trakā tēva, kurš nav īsti laimīgs kopš viņu pameta sieva, aizejot pie kanādiešu malkascirtēja. Jā, šeit patiešām tiek pieminēts Lumberjack! Forši, vai ne!
Kas attiecas uz pašu filmu - sākuma daļā tā ir visai haotiska, vecākā brāļa atmiņas un tagadnes ainām mijoties neprognozējamā secībā un īsti neļaujot saprast, kas tieši kļūst par iemeslu viņu attiecību beigām. Vēlāk viss kļūst daudz maz saprotams, un filmas otrā puse ir pavisam normāli uztverama. Jāpiezīmē, ka filma ir diezgan izteikti "self conscious", proti vairākās situācijās Garels "izkāpj no tēla" un vēršas pie manis kā skatītāja pa tiešo. Kālab šāds postmoderns gājiens - īsti neņemos teikt, bet vispār man tādi gājieni patīk.
Domājams, ka no trim pēdējās dienās redzētajām Garela filmām šī ir vismazāk labā. Nebija jau šī filma slikta, un man patika tās pāris tiešie gājieni, bet sākuma daļa, manuprāt, tomēr bija pārāk haotiska un bezmērķīga, un tas plus punktus filmai nedeva.
2009-09-29
comments powered by Disqus