Kazhes pierakstu burtnīca

Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.
Vispār jau ir zināms, ka man daudz labāk patīk dzīvā mūzika nekā elektroniskā, līdz ar to sākotnēji man šo albumu pieņemt bija grūtāk nekā citus līdz šim klausītos Grebenščikova veikumus. Taču patiesībā ir skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kas nes viņa melodiju - balalaika vai ūbermoderns sintezators, melodiskās struktūras viņš allaž izmanto viena un tā paša veida, un rezultāti arī parasti ir labi, neatkarīgi no tā, kādu ceļu viņš konkrētajā reizē izvēlējies. Kopumā man gan labāk tīk tradicionālākās šī ieraksta dziesmas - "Она может двигать" rokenrols vai balagāniski regejiskais "212-85-06" un nevis Grebenščikova intelektuālās rotaļas un atsaucas uz Deividu Birnu. Patiesībā "212-85-06" varētu būt pagaidām mana iecienītākā šīs ēras Akvarium dziesma - sviestaina, jokaina, asprātīga un ļoti atmiņā paliekoša. It kā jau nav vainas arī elektroniskajām kompozīcijām, bet tās par spīti visiem tehniskajiem trikiem 2009.gadā neskan sevišķi labi. Protams, tīri no muzikālās daudzveidības viedokļa šis albums ir pārāks par savu priekšgājēju, bet man kā tradicionālu muzikālu vērtību cienītājam "Detji dekabrja" fenomenāli jautrs nešķiet.