Kazhes pierakstu burtnīca

Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.
Un vispār man jāatzīst, ka pēc "Lilit", kas ir viens no labākajiem (manā izpratnē) BG ierakstiem, "PSI" ir diezgan blāvs.
Sāksim ar labo. "Stop mašina" ir viens no veiksmīgākajiem grupas regeja ritmos ieturētajiem skaņdarbiem. Tāpat ļoti melodiski baudāma ir dziesma "Poka ņesut sake", tāda viegla un nedaudz austrumnieciska dziesma, kura man melodiski liek domāt par otrā pasaules kara laika dziesmām, nedaudz citā aranžējumā to būtu varējusi dziedāt arī Vera Linna. Tad kā nākamo es nosauktu "Sin plotņika" - pietiekoši interesantu akustisku blūzu. "Telohraņiteļ" ir labs flautas ievads, kas pamatīgi atsauc agrīno Jethro Tull, taču pati dziesma kopumā nav īpaši aizraujoša. Vēl "Цветы Йошивары" ir pietiekami klausāma. Bet tas arī viss - pārējās dziesmas man patiešām īpaši nepatīk, un tas ir rādītājs, ka šis nekādi nevar pretendēt uz manai dvēselei tuvākā Akvarium albuma statusu. Poētika, protams, ir laba lieta, bet ja dziesmas ir garlaicīgas, nav veida, kā es varētu par šīm dziesmām sajūsmināties. Un tieši tas ir šī ieraksta gadījums.