Tarkus
No lielākajiem un slavenākajiem progroka ansambļiem trio "Emersons, Leiks un Palmers" manā personīgajā topā ir viens no mazāk aktīvajiem dalībniekiem, kaut kur līdzās grupai "Yes". Es, protams, apzinos, ka šī bija viena no pirmajām īstajām supergrupām (Leiks kopā ar "King Crimson" radīja patiesi šedevrālo "In the court of the Crimson King", Emersons savas iepriekšējās grupas "Nice" sastāvā lika pamatus ārpuslaulības sakaram starp rokmūziku un klasisko mūziku, bet Palmers nāca no Atomic Rooster - viens no labākajām britu smagā gala grupām). Viņus visus trīs bez pārspīlēšanas varētu saukt par super virtuoziem un ģēnijiem un vēl virknē citu skanīgu vārdu. Taču grupas mūzika manā izpratnē pārāk bieži ir pārmērīgi tendēta uz grandiozumu, pārmērīgi uzbāzīga ar savu izcilību un vienlaikus - nemaz ne tik izcila, kā tā pati par sevi domā. Ne velti viņus par galvenajiem vaininiekiem, ka septiņdesmito gadu otrajā pusē progroks kļuva par izsmiekla objektu no augšupejošās panku subkultūras puses.
Taču "Tarkus", ko bieži dēvē par grupas vieglāk uztveramo albumu, ir ļoti labs ieraksts, kas man patiesībā kļuva par pārsteigumu. Savulaik biju šo plati jau klausījies, bet tolaik tā mani nepaķēra, kamēr tagad - paķēra gan. Ieraksta centrālais skaņdarbs ir daudzdaļīgais 21 minūti ilgais eposs "Tarkus", kas aizņēma visu plates pirmo pusi. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad kompozīcijas garums ir pilnīgi attaisnots, atsevišķās eposa tēmas ir labas katra par sevi un labas arī kopā, katrs grupas dalībnieks paspēj kārtīgi atzīmēties ar savām tehniskajām dotībām un vienlaikus tas nerada tīrās zīmēšanās iespaidu. Īsi sakot - ļoti veiksmīgs skaņdarbs, kura kvalitāti nespēj sagraut pat tas, ka raksturīgi šai grupai teksti ir visai tizli.
Pēc "Tarkus" grandiozuma otrā ieraksta puse ir daudz piezemētāka, dodot vietu tādiem retro rokenrola gabaliem kā "Jeremy Bender" un "Are you ready Eddie?", kas gan nemaz nenāk par sliktu. Kā teikt - nevar jau visu liaku būt nopietns. Arī pārējie otrās puses skaņdarbi, kas gan ir nopietnāki par to iesākošo un nobeidzošo dziesmu, ainu nebojā - "Tarkus" ir viens no tiem ierakstiem, kas (manās acīs) progrokam dod tā labo slavu. Protams, tas nav gluži King Crimson vai Genesis labākais līmenis, bet - daudz labāk nekā es gaidītu no šīs grupas.
Taču "Tarkus", ko bieži dēvē par grupas vieglāk uztveramo albumu, ir ļoti labs ieraksts, kas man patiesībā kļuva par pārsteigumu. Savulaik biju šo plati jau klausījies, bet tolaik tā mani nepaķēra, kamēr tagad - paķēra gan. Ieraksta centrālais skaņdarbs ir daudzdaļīgais 21 minūti ilgais eposs "Tarkus", kas aizņēma visu plates pirmo pusi. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad kompozīcijas garums ir pilnīgi attaisnots, atsevišķās eposa tēmas ir labas katra par sevi un labas arī kopā, katrs grupas dalībnieks paspēj kārtīgi atzīmēties ar savām tehniskajām dotībām un vienlaikus tas nerada tīrās zīmēšanās iespaidu. Īsi sakot - ļoti veiksmīgs skaņdarbs, kura kvalitāti nespēj sagraut pat tas, ka raksturīgi šai grupai teksti ir visai tizli.
Pēc "Tarkus" grandiozuma otrā ieraksta puse ir daudz piezemētāka, dodot vietu tādiem retro rokenrola gabaliem kā "Jeremy Bender" un "Are you ready Eddie?", kas gan nemaz nenāk par sliktu. Kā teikt - nevar jau visu liaku būt nopietns. Arī pārējie otrās puses skaņdarbi, kas gan ir nopietnāki par to iesākošo un nobeidzošo dziesmu, ainu nebojā - "Tarkus" ir viens no tiem ierakstiem, kas (manās acīs) progrokam dod tā labo slavu. Protams, tas nav gluži King Crimson vai Genesis labākais līmenis, bet - daudz labāk nekā es gaidītu no šīs grupas.
2009-10-23
comments powered by Disqus