Kazhes pierakstu burtnīca

Tu neticēsi, bet tas patiešām notika! 1992.gadā, kad nevienam gar šo grupu īsti nekādas darīšanas nebija, "Gong" izdeva savu pirmo albumu ar jaunu materiālu pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Protams, dažādos veidolos un dažādos sastāvos grupa bija pastāvējusi, bet šis ieraksts iezīmēja atgriešanos pie Lidojošās tējkannas triloģijas, planētas Gong mitoloģijas un citām tik tradicionālām šai grupai iezīmēm. Ierindā bija arī divas no centrālajām grupas personībām - Deivids Alens un Gilija Smita. Steve Hillage šajā grupas sastāvā gan nebija, bet pat pēc paviršas noklausīšanās tu visdrīzākais atzīsi - šis patiešām ir tas pats "Gong", kas savulaik bija viena no oriģinālākajām Eiropas grupām, kas spēlēja ne īsti definējama stila mūziku.
Iespējams, ka grupas absolūtā neaktualitāte tai nāca tieši par labu - neviens no tās neko pārmērīgi grandiozu negaidīja, spiediena uz grupu nebija, un viss bija lieliski. Muzikāli grupa joprojām spēja būt ļoti interesanta, Alens nebija zaudējis savu humora izjūtu, un viss būtu lieliski, ja ne viens BET. Proti, "Shapeshiter" pamatīgi cieš no viena modernās ēras izgudrojuma - CD formāta. Ja Alens un kompānija būtu varējuši kā senajās dienās no ierakstītā materiāla atlasīt 40 minūtes un izveidot saturu vienai platei, viss būtu lieliski. Bet nē - CD taču ļauj albumam ilgt arī 75 minūtes, un līdz ar to visāda draza spēj nonākt gala ierakstā. Un tādā veidā līdzās debešķīgām dziesmām kā "Himnalayas", "Can You: You Can", atrodas arī vieta bezjēdzīgiem un pārāk ilgiem gabaliem kā "Goddess Invoation", "Dog-o-matic". Ja tā visa būtu mazāk, es spētu par šo ierakstu sajūsmināties, bet tā - manai gaumei "Shapeshifter" ir pārāk sastiepts un cieš no nepietiekami ciešas struktūras. Īsie skiti un fragmenti, kas te dažviet parādās, paši par sevi nav slikti, bet... nezinu, kaut kā mani īsti nepārliecina šis albums par to, ka man vajadzētu par kaut ko tamlīdzīgu fanot.