Lola versus Powerman and the Moneygoround, Part One

Vispār jāatzīst, ka "Lola" kā albums ir diezgan pamatīga vilšanās. Vai vismaz tā ir pamatīga vilšanās, ja tu zini, ka tikai gadu iepriekš Rejs Deiviss un "The Kinks" radīja vienu no (manās acīs) izcilākajiem rokmūzikas veikumiem - rokoperu (ja to tā var nosaukt) "Arthur". Nav tā, ka "Lola vs Powerman" uz šī albuma fona būtu absolūta kaka, bet dievišķās dzirksts te ir gaužām maz.
Viena no ieraksta galvenajām problēmām ir tā sadrumstalotība. Kamēr "Arthur" bija vienots un sakarīgs stāsts, šeit man vismaz ieraksta doma nav skaista. Ok, es saprotu, ka lielu daļu savas uzmanības Deiviss velta mūzikas industrijas kritizēšanai, bet kāpēc viņš pretstata Powermanam jeb industrijas cilvēkam transvestītu Lolu? Kāda tur ir doma? Un kā šajā situācijā iederās pērtiķcilvēks? Vai viņš un Lola ir tie, kas saceļas pret sistēmu? Un vai Rejs Deiviss vispār kaut ko ir gribējis pateikt ar šī albuma nosaukumu, izņemot uzskaitīt tajā dažas šī albuma dziesmas?
Protams, šaubu nav, ka visdrīzākais tu šo ierakstu varētu iegādāties tādēļ, ka tajā atrodama droši vien slavenākā šīs grupas dziesma (ar to konkurēt varbūt var vienīgi "You really got me" un "Waterloo Sunset") - jau pieminētā transvestītisma himna "Lola". Interesanti, ka es pirmo reizi šo dziesmu dzirdēju nevis oriģinālā, bet gan "Naturally born hippies" izpildījumā, un šī dziesma man lika ļoti atzinīgi vērtēt šo ļoti apšaubāmo vācu (holandiešu? dāņu? kāda starpība...) ansambli. Šaubu nav - "Lola" ir lieliska dziesma, manā gaumē varbūt ne gluži "Arthur" labāko skaņdarbu līmenī, bet ļoti tuvu tam. Un tāpat lieliska ir otra šī ieraksta zināmā dziesma - "Apeman", kurā Deiviss dzied par to, ka viņš gribētu drop out no sabiedrības un dzīvot kā normālam primātam pieklājas.
But with the over-population and inflation and starvation and the crazy politicians,
I don`t feel safe in this world no more,
I don`t want to die in a nuclear war,

I want to sail away to a distant shore and make like an ape man.

Patiesībā es pat nezinu, kura dziesma ir labāka - "Lola" vai "Apeman". Taču ir skaidrs, ka paŗējās šī albuma dziesmas ir citā svara kategorijā un uz klasikas statusu var pretendēt tikai nosacīti. Vairāku dziesmu melodijas šķiet esam tādi kā "Arthur" pārpalikumi - idejas, kuras nav atradušas realizāciju iepriekš, bet kurām tagad Rejs Deiviss izlēmis pievērsties. Ja kas - viena no skaistākajām ieraksta dziesmām ir otra Deivisa - Deiva - sacerētā "Strangers". Arī citās dziesmās ir šis tas labs - piem., "Denmark Street" ir tīro forša, tāpat "This time tomorrow", bet kopumā var just, ka šis nav īsti perfekts ieraksts un daudzviet jūtams, ka labāko savu pulveri Rejs Deiviss uz šo laiku jau bija izšāvis. Reizēm šo ierakstu, protams, var paklausīties, un patiesībā pat ne tikai reizēm - bet tas ne tuvu nav tas līmenis, ko es gribētu no šīs grupas sagaidīt, būdams pieradināts pie citas kvalitātes.
2009-10-29
7.0
comments powered by Disqus