Latviešu seksualitātes vēsture

Ko es gaidīju no grāmatas ar nosaukumu "Latviešu seksualitātes vēsture"? Laikam jau - ne pārāk daudz. Šāds varbūt nedaudz provokatīvs nosaukums sevišķu literāro kvalitāti gaidīt nelika, un kopumā jāatzīst, ka pirmais spriedums par šo grāmatu izrādījās diezgan pareizs.
Līdzās latviešu tautas seksualitātei Māris Ruks šajā romānā diezgan pārliecināti pauž savu nostāju vēsturiskos jautājumos, skandinot tādus daiļus vārdus, jēdzienus un parādības kā "civilokupanti", "jaukto laulību kaitīgums", "krievi - izvarotāji un slepkavas" un tamlīdzīgi. No vienas puses - kāda man darīšana gar autora politiskajiem uzskatiem un viņa vēstures uztveri, no otras - manu spriedumu par viņa darbiem tas kaut kādā mērā ietekmē. Varbūt ne tiešā veidā - ja grāmata man patīk, kaut to būtu sarakstījis Hitlera brāļadēls, nenoliegšu savu gandarījumu pēc tās izlasīšanas - bet vismaz tādā mērā kā "šis autors man šķiet simpātisks kā cilvēks, bet viņa grāmata ir kaka" gan. Attiecībā uz Māri Ruku varu teikt droši - man nepatīk nedz viņa grāmatas, nedz šis autors pats. Iespējams, tas no manas puses nav gluži politkorekti un piesardzīgi šādi paust savu viedokli publiskajā telpā, bet man nepatīk nacionālistiska veida literatūra - vai tajā būtu sludināts latviešu, krievu, ebreju vai tunisiešu nācijas kulturālais un intelektuālais pārākums. Par šo tēmu es varētu turpināt, bet neturpināšu. Un ne tāpēc, ka baidītos kādu aizvainot, bet tāpēc ka tam ir diezgan maz saistības ar grāmatu, par kuru it kā iesāku rakstīt.
Ja tu ceri, ka "Latviešu seksualitātes vēsturē" varēsi uzzināt kaut ko patiešām sakarīgu par tās nosaukumā minēto tēmu, tu, protams, piedzīvosi pamatīgu vilšanos. Viena ne pārāk detalizēta, ne pārāk svaiga un ne pārāk aizraujoša nodaļa par publiskajiem namiem Latvijā, un stāstījums par to, ka latviešu raganas, atšķirībā no citu valstu raganām, nodarbojušās ar seksu, nevis ēdušas mazu bērnu rociņas, ir apmēram viss, ko Ruks var pastāstīt par šo tēmu. Tāpat tēmai seksualitāte varētu pieskaitīt galvenā varoņa ceļojumus pa Intenreta pornoplašumiem. Šie ceļojumi gan manā izpratnē nav īsti seksuāli un to jēga man arī paliek miglā tīta.
Negribu tevi mānīt - šai grāmatai ir arī sižets, par kuru gan neko daudz laba teikt nevaru. Galvenais varonis - žurnālists - uz prāmja uz Stokholmu iepazīstas ar trijotni - diviem vīriešiem un vienu sievieti. Viens no vīriešiem žurnālistam iedod sievietes sarakstītu pētījumu "Latviešu seksualitātes vēsture". Žurnālists ieķeras sievietē un vienlaikus sāk papildināt viņas manuskriptu, lai to varētu izdot viņa laikrakstā, kas specializējas uz "paidofīlijas" lietām. Laikam jau runa ir par "Dienu", lai gan manas zināšanas latviešu presē ir neeksistējošas. Taču izrādās, ka sievietes draugs Kristaps ir ietekmīga Saeimas deputāta dēls, kas rada visādas problēmas.
Kā lai arī nebūtu, šajā grāmatā parādās virkne lietu, kas man nepatīk un kuru dēļ man ne pārāk patīk arī pati šī grāmata:
1) nacionālie jautājumi;
2) zemas kvalitātes prozai raksturīga aizraušanās ar politisko jautājumu akcentēšanu;
3) burti ŗ un ō kopsakarā ar augstu kļūdu procentu nedaudzajās grāmatā iestarpinātajās angliskajās frāzēs.
Bija arī citi punkti, kas man lika "Latviešu seksualitātes vēsturi" ierindot to grāmatu vidū, kuru autoriem es otro iespēju dot negrasos, bet nezinu, vai ir prātīgi tik daudz laika tērēt, lai aprakstītu to, kas vispār nav nekāda apraksta vērts. Nobeigumā varu tev piedāvāt izlasīt Māra Ruka rakstu Latviešu valodas izredzes. Ja tas tev šķiet labs, pareizs un saistošs, iespējams, ka arī "Seksualitātes vēsturi" tu lasīsi ar prieku. Cita lieta, ka diez vai tādā gadījumā tu būsi tas cilvēks, kuram būtu jēga lasīt šo blogu, bet - tā jau tava izvēle. Par sevi varu teikt, ka man šī grāmata patika ne īpaši vairāk kā šodien atrastais slēpnis pie Operas, kura konteineris bija piesegts ar salvetē ietītu prezervatīvu.
2009-10-30
3.5
comments powered by Disqus