Kazhes pierakstu burtnīca

"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?
Žēl, ka īsti turpināt "Fireball" grupai šajā albumā tā arī neizdodas. Patiesībā tā arī necenšas atkārtot titulkompozīciju - ne velti vairums albuma pārējo skaņdarbu ir daudz rāmāki un daudz lēnāki un stilistiski vairāk blūzā balstīti nekā tas iepriekš bijis šai grupai raksturīgi. Nav tā, ka man būtu iebildumi pret tādām dziesmām kā "No No No", "Anyone`s Daughter" vai "Fools", bet vienlaikus no šīs grupas es tomēr gaidu kaut ko nedaudz savādāku, un šajā ierakstā tā, ko es no tās gribu, ir ne tik daudz. Šeit ir mazāk kanonisku rifu, mazāk adrenalīna un mazāk kaut kā tāda, kas darīja "In Rock" par labāku ierakstu. Labus vārdus es varu veltīt vēl divām šī albuma dziesmām - "Demon`s Eye" un daļēji arī bungu dominētajai "The Mule", kura gan praktiski nemaz neizklausās pēc "Deep Purple". Taču manās acīs šis ieraksts ir un paliek vērtīgs gandrīz pilnīgi eksluzīvi savas tituldziesmas dēļ, kuru varu klausīties atkal un atkal, bet pārējās... bez tām varu arī iztikt.