Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.
Ar ko šī filma ir interesanta - pirmkārt, ar to, ka tā ir kādas vācietes maģistra darbs, gatavojoties kļūt par kino režisori. Kā izskatās - pagaidām neko jaunu pēc šīs filmas viņai vēl nav izdevies uzfilmēt, bet kas zina - varbūt dienās viņa kļūs vēl slavenāka nekā Fasbinders. Un tā ir īpaša ar to, ka šeit ir pirmā (cik man zināms) kino loma Krisam O`Daudam, ko mēs visi tik labi pazīstam kā Roju no IT Crowd, bet pēdējā laikā esmu iepazinis arī citus viņa projektus. Domājams, ka citi šīs filmas aktieri tev zināmi nebūs, jo tā tik vēl trūka, lai vācu studente savā filmā varētu sarunāt, piemēram, Franku Potenti un Holgi Šnaideru (pēdējo gan varbūt arī varētu, bet diez vai vajadzētu).
Atkal nedaudz (daudz) novirzījos no tēmas. Filma stāsta par vairākiem ceļotājiem (nevis tūristiem) dienvidaustrumāzijā. Te ir gan pāris angļu, kas ieradušies izklaidēties, gan īrs, kas mēģina saprast, ko iesākt ar savu dzīvi, neviļus kļuvis par topoša bērna tēvu sievietei, ar kuru viņu saista tikai viens dzēruma sekss, gan vācu sieviete, kas Indijā ieradusies pēc garīgās apskaidrības, gan vēl viena vāciete, kura nekādi nespēj tikt no šī reģiona prom uz Vašingtonu, kurā viņa dzīvo, kurai veidojas ļoti īpatnējas telefonsarunas ar kādu cilvēku, kas laikam strādā lidostā. Īsti sižeta un sakarīgu stāstu šai filmā nav - tā neiet mērķtiecīgi uz visu varoņu satikšanos vienā punktā, tā vienkārši rāda cilvēkus un situācijas, neko īpaši neizskaistinot, neko īpaši nepārspīlējot un ne ar ko neuzmācoties. Pie filmas plusiem var pieskaitīt tās godīgumu, dažas ļoti veiksmīgi pieskaņotas dziesmas un vispārējo noskaņu, tikām nedaudz traucē to pa īstam izbaudīt dažu aktieru izteikts amatierisms (tas pamatā attiecas uz vāciešiem), tehno mūzikas elementi (diemžēl tā vāciem ļoti labi iet pie sirds) un reizēm rodošās sajūta, ka Sonjai Heisai pašai nav īsti skaidri šīs filmas mērķi.
Ja kas - sākotnēji biju domājis skatīties šo filmu kopā ar Lieni, bet tas varētu īsti labi nesanākt, jo tām daļām, kur varoņi runā vāciski, nav pieejami subtitri, bet angliskajām ir nenoņemami vācu subtitri, kas varētu būt traucējoši cilvēkam, kas ar Gētes un Hitlera mēli nav uz tu. Man, protams, tā nebija problēma.