Равноденствие

Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.
Kā jau katrs "Akvarium" albums, "Ravnodņevstvije" ar šo to ir īpašs ieraksts grupas vēsturē. Šoreiz - ar to, ka tā bija pirmā no grupas platēm, ko uzreiz oficiāli izdeva "Melodija" - kas nozīmēja galīgu grupas "legalizāciju" Padomju Savienībā. Nezinu, vai tas kļuva par iemeslu tam, ka albuma ierakstīšanas laikā no grupas aizgāja viens no tās līdz šim laikam ievērojamākajiem dalībniekiem - Vsevolods Gakeļs, bet tā viņš patiešām izdarīja. Protams, varbūt viņš tā izdarīja tālab, ka "Ravnodņevstvije" ir viens no, manuprāt, ne pārāk veiksmīgajiem grupas veikumiem. Te faktiski ir tikai dažas dziesmas, kas man patiešām patīk - "Partizani polnoi luni", "Zoloto na golubom" (kārtējā Jethro Tull variācija grupas krājumā), diezgan saistoša ir arī "Ivan-čai". Tikām te ir arīpārāk daudz lēnu un nogurdinošu dziesmu, pie labākās gribas es nevaru sajūsmināties par "Očarovannij toboi", "Adelaida" vai "Veļikij dvorņik". Varbūt tas vienkārši ir pārsātinājums ar "Akvarium" mūziku - tā droši es pat vairs nezinu, bet man tagad arvien grūtāk ir saskatīt grupas dziesmās to pozitīvo, kas tajās ir, un arvien vairāk jūtu to, kā tajās nav, un tas sāk pamazām kļūt jau traucējoši. Tomēr "Akvarium" nav man tāda narkotika, kuras vajag arvien vairāk un vairāk - ir normālā deva, kas man ir pieņemama, bet tagad es vienkārši jūtos, kas ir bijis OD, un nekas cits neatliek kā tagad vismaz uz pāris mēnešiem nolikt šo grupu malā.
2009-11-12
5.5
comments powered by Disqus