Le Samouraï
Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.
Kā izrādās, Melvils ir (bija) viens no tiem režisoriem, kas iedomājās Eiropas intelektuālajā kino iesaistīt amerikāņu gangsterfilmu elementus, un no Melvila iespaidojušies gan daudzi Jaunā viļņa darboņi (ar Jauno vilni šoreiz prognozējamā kārtā nedomāju Jūrmalas "tusovku"), gan Martins Skorsēze.
"Samurajs" ir filma par algotu slepkavu, viena no pirmajām filmām, kur šāds algosts slepkava ir pozitīvais varonis. Protams, nav jau šaubu, ka Alēns Delons ir labi piemērots, lai būtu pozitīvais varonis, ko lai viņš arī nedarītu - kā nekā tolaik viņš bija diezgan radikāls smukulis (saku to bez jebkādas gejiskas noskaņas balsī, vienkārši konstatēju faktus). Jāpiezīmē, ka filma (cik saprotu - Melvilam raksturīgi) ir ļoti minimālistiska un atturīga, gluži kā galvenā varoņa dzīvoklis, kas ir praktiski tukšs, ja neskaita būri ar putniņu un lielu minerālūdens pudeļu krājumu uz skapja. Filmas sižets ir apmēram sekojošs - Džefam Kostello (Brando) ir jānogalina kāda naktskluba īpašnieks. Viņš to veiksmīgi paveic, taču viņam dodoties prom no nozieguma vietas, vairāki cilvēki Kostello ievēro, tai skaitā kluba pianiste, kas viņu redz no apmēram metra attāluma. Policija atrod milzīgu daudzumu aizdomās turamo - cilvēku ar cepurēm un lietusmēteļiem, tai skaitā arī Kostello. Liecinieki nespēj vienoties, vai Kostello ir vai nav īstais vīrietis, visu izšķir pianiste, kura paziņo, ka tas nav viņš, lai gan, protams, viņa zina, ka ir gan. Policija spiesta palaist Kostello brīvībā, taču tā joprojām tic, ka Kostello ir vainīgais un darīs visu iespējamo, lai viņu pieķertu. Un arī slepkavības pasūtītāji izlemj no Kostello atbrīvoties, jo viņiem šķiet, ka policija varētu citādi agrāk vai vēlāk tikt klāt arī viņiem.
Ja ievēro to, ka īsti nefanoju nedz par Jauno vilni, nedz par Skorsēzes darbiem, viegli prognozēt, ka sevišķā sajūsmā par šo filmu es būt nevarētu. Vai pareizāk - būtu grūti mani piespiest šo filmu noskatīties vēl otru reizi - pirmajā reizē bija diezgan saistoši, bet atkārtoti - nē, laikam gan nē.
Kā izrādās, Melvils ir (bija) viens no tiem režisoriem, kas iedomājās Eiropas intelektuālajā kino iesaistīt amerikāņu gangsterfilmu elementus, un no Melvila iespaidojušies gan daudzi Jaunā viļņa darboņi (ar Jauno vilni šoreiz prognozējamā kārtā nedomāju Jūrmalas "tusovku"), gan Martins Skorsēze.
"Samurajs" ir filma par algotu slepkavu, viena no pirmajām filmām, kur šāds algosts slepkava ir pozitīvais varonis. Protams, nav jau šaubu, ka Alēns Delons ir labi piemērots, lai būtu pozitīvais varonis, ko lai viņš arī nedarītu - kā nekā tolaik viņš bija diezgan radikāls smukulis (saku to bez jebkādas gejiskas noskaņas balsī, vienkārši konstatēju faktus). Jāpiezīmē, ka filma (cik saprotu - Melvilam raksturīgi) ir ļoti minimālistiska un atturīga, gluži kā galvenā varoņa dzīvoklis, kas ir praktiski tukšs, ja neskaita būri ar putniņu un lielu minerālūdens pudeļu krājumu uz skapja. Filmas sižets ir apmēram sekojošs - Džefam Kostello (Brando) ir jānogalina kāda naktskluba īpašnieks. Viņš to veiksmīgi paveic, taču viņam dodoties prom no nozieguma vietas, vairāki cilvēki Kostello ievēro, tai skaitā kluba pianiste, kas viņu redz no apmēram metra attāluma. Policija atrod milzīgu daudzumu aizdomās turamo - cilvēku ar cepurēm un lietusmēteļiem, tai skaitā arī Kostello. Liecinieki nespēj vienoties, vai Kostello ir vai nav īstais vīrietis, visu izšķir pianiste, kura paziņo, ka tas nav viņš, lai gan, protams, viņa zina, ka ir gan. Policija spiesta palaist Kostello brīvībā, taču tā joprojām tic, ka Kostello ir vainīgais un darīs visu iespējamo, lai viņu pieķertu. Un arī slepkavības pasūtītāji izlemj no Kostello atbrīvoties, jo viņiem šķiet, ka policija varētu citādi agrāk vai vēlāk tikt klāt arī viņiem.
Ja ievēro to, ka īsti nefanoju nedz par Jauno vilni, nedz par Skorsēzes darbiem, viegli prognozēt, ka sevišķā sajūsmā par šo filmu es būt nevarētu. Vai pareizāk - būtu grūti mani piespiest šo filmu noskatīties vēl otru reizi - pirmajā reizē bija diezgan saistoši, bet atkārtoti - nē, laikam gan nē.
2009-11-12
comments powered by Disqus