Freak Out!
Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.
Zappa bija īsts Zappa jau kopš pašiem pirmsākumiem un "Freak Out!", kas tiek uzskatīts par vienu no viņa vismazāk dīvainajiem ierakstiem, pēc 1966.gada standartiem pilnīgi noteikti bija absolūti frīkains ieraksts. Muzikāli "Freak Out!" visbiežāk uzturas vieglas popmūzikas teritorijā, dziesmas ir īsas, lipīgas, ar harmonizējošiem bekvokāliem un tādu viegla idiotisma piesitienu. Bet tālab jau tas ir Zappa, lai mācētu par šo lietu veiksmīgi pasmieties, un katrā dziesmā ir arī kāds dīvainības piesitiens. Līdz ar to ir perfekti skaidrs, ka Zappa tikai rotaļājas un ka tā tomēr nav, ka viņš un viņa ansamblis pilnā nopietnībā cenšas līdzināties sava laikmeta popsīgākajiem izpildītājiem. Vai tā būtu kāda negaidīta ģitāras fūze, pilnīgi frīkaini vokāli vai nereāli smieklīgi teksti.
Ir šeit arī izteikti frīkainas kompozīcijas, kas pamatā sapulcinātas tuvāk ieraksta beigām (jāpiezīmē, ka "Freak Out!" ir dubultplate). Frīkainākā no visām ir vairāk kā 10 minūtes ilgā "The Return of the Son of the Monster Magnet" - viens tik šīzīgs jam session, ka pat grūti pateikt, cik frīkains tas ir - pat grūti pateikt, kas tajā džemo, ar kādiem instrumentiem un kāpēc. Labāk gan man tomēr patīk vieglākas un tomēr eksperimentālas dziesmas kā "Who are the brain police" vai "Trouble". Kopumā gan dīvainības līmenis šajā ierakstā ir vēl diezgan zems un tas ir viens no tiem Zappas ierakstiem, ko tu vari izbaudīt jau 1.-2. klausīšanās reizē, kas nozīmē, ka šis ir droši vien optimālais punkts, ar kuru sākt savu pazīšanos ar šo fenomenālo 20.gadsimta mūziķi, kam izdevās veiksmīgi pārvarēt visas iespējamās žanru barjeras, turklāt pat neizmantojot narkotisko līdzekļu (neskaitot tabaku) palīdzību.
Zappa bija īsts Zappa jau kopš pašiem pirmsākumiem un "Freak Out!", kas tiek uzskatīts par vienu no viņa vismazāk dīvainajiem ierakstiem, pēc 1966.gada standartiem pilnīgi noteikti bija absolūti frīkains ieraksts. Muzikāli "Freak Out!" visbiežāk uzturas vieglas popmūzikas teritorijā, dziesmas ir īsas, lipīgas, ar harmonizējošiem bekvokāliem un tādu viegla idiotisma piesitienu. Bet tālab jau tas ir Zappa, lai mācētu par šo lietu veiksmīgi pasmieties, un katrā dziesmā ir arī kāds dīvainības piesitiens. Līdz ar to ir perfekti skaidrs, ka Zappa tikai rotaļājas un ka tā tomēr nav, ka viņš un viņa ansamblis pilnā nopietnībā cenšas līdzināties sava laikmeta popsīgākajiem izpildītājiem. Vai tā būtu kāda negaidīta ģitāras fūze, pilnīgi frīkaini vokāli vai nereāli smieklīgi teksti.
Ir šeit arī izteikti frīkainas kompozīcijas, kas pamatā sapulcinātas tuvāk ieraksta beigām (jāpiezīmē, ka "Freak Out!" ir dubultplate). Frīkainākā no visām ir vairāk kā 10 minūtes ilgā "The Return of the Son of the Monster Magnet" - viens tik šīzīgs jam session, ka pat grūti pateikt, cik frīkains tas ir - pat grūti pateikt, kas tajā džemo, ar kādiem instrumentiem un kāpēc. Labāk gan man tomēr patīk vieglākas un tomēr eksperimentālas dziesmas kā "Who are the brain police" vai "Trouble". Kopumā gan dīvainības līmenis šajā ierakstā ir vēl diezgan zems un tas ir viens no tiem Zappas ierakstiem, ko tu vari izbaudīt jau 1.-2. klausīšanās reizē, kas nozīmē, ka šis ir droši vien optimālais punkts, ar kuru sākt savu pazīšanos ar šo fenomenālo 20.gadsimta mūziķi, kam izdevās veiksmīgi pārvarēt visas iespējamās žanru barjeras, turklāt pat neizmantojot narkotisko līdzekļu (neskaitot tabaku) palīdzību.
2009-11-13
comments powered by Disqus